7 nedēļas bez norobežošanās!

Katru gadu Gavēņa laikā daudzās Eiropas baznīcās norisinās akcija “7 nedēļas bez”.

Šogad – 7 nedēļas bez norobežošanās! Šī gada gavēnis ir nevis norobežošanās un ieraušanās sevī, bet – iešanā kopā.

Nevis norobežosimies, bet kādu robežu nojauksim. Nevis noslēgsimies, bet atvērsimies. Nevis kādu atraidīsim, bet uzaicināsim. Nevis neiesim, bet iesim. Nevis atteiksimies, bet piekritīsim. Nevis paliksim, bet dosimies. Ne velti Vecās Derības centrā ir tieši Iziešana nevis Palikšana. Iziesim no visa, kur jūtamies ērti paši ar sevi, iziesim no ierastās rutīnas un no tā, ko uzskatām par pašsaprotamu. Iesim kopā.

Katrai Gavēņa laika nedēļai būs arī viens uzdevums. Taču tas nav nekas obligāts. Nepavisam kāds kārtējais gavēņa laika slogs. Drīzāk tāds, kas sagādā prieku.

Nedēļu saraksts:

1. nedēļa

Pirmais uzdevums ir – šonedēļ, nākamnedēļ – lūdzu, sarunājiet ar kādu savu darba kolēģi satikšanos. Ar cilvēku, ar kuru esat kopā jūsu profesionālajā ceļā vai ar kādu, ar kuru jums ir līdzīgs “liktenis”. Satiecieties un veltiet laiku sarunai. Un nevis par darbu vai par to, par ko vienmēr, bet pavisam par kaut ko citu. Pavisam par kaut ko citu.

Kas zina, kādos, pavisam kaut kādos citos ceļos tas var jūs abus aizvest…

2. nedēļa

Otrās nedēļas tēma ir “iešana kopā ar saviem mīļajiem”.

Kādiem būs pārsteigums, ka Bībelē ir grāmata, kas nerunā par teoloģiju vai ētiku, bet tikai un vienīgi par divu cilvēku romantiskām attiecībām! Kas par tām priecājas un tās svin – Sālamana Augstā dziesma vai visu Dziesmu dziesma.

Cik svarīgi mums dzirdēt šo Bībeles vēsti, ka divu cilvēku mīlestība, seksualitāte ir dabiska, Dieva gribēta, Dieva dāvāta. Tā iekļaujas Dieva nodomā pie cilvēka dzīves un ved tuvāk esamības dziļumiem un Dievam pašam. Divu cilvēku attiecības nav tikai pakāpiens uz citu mērķi, bērnus ieskaitot, tās ir labas pašas par sevi.

Divi veseli, brīvi, līdzvērtīgi, par savu dzīvi lemtspējīgi cilvēki, kas izvēlas būt kopā, aizgrābti savstarpējā apbrīnā un priekā – kāds skaists Dziesmu dziesmas tēls! Ja mums šādas attiecības ir – tā ir liela Dieva žēlastība. Tās nav pašsaprotamas, garantētas. Tās ir pelnījušas mūsu dziļāko uzmanību, enerģiju, radošumu un laiku.

Tāpēc šīs nedēļas uzdevums ir – ja esi kopā ar kādu, atrodi brīdi, kad izteikt otram, ka tu viņu augstu vērtē, ka viņš/viņa tev nav pašsaprotams, ka tev par viņu ir liels prieks!

3. nedēļa

Šonedēļ – ejot kopā ar tiem, kas tur, ārā.

Kad Gavēņa laiks jau pāris nedēļas kā iesācies, vienā brīdī tev pielec, kas īsti ir tas, ar ko mēs šajā laikā cīnamies, kas ir grēks, kam turamies pretī. Grēks ir nošķiršanās. Tā ir nošķiršanās vienam no otra, nemīlestība vienam pret otru, pārākuma apziņa pret citiem. Pret tiem, kas ārā, pret tiem, kas citādāki, pret tiem, kas nav tādi kā mēs. Nošķiršanās ir grēks un to var piedot tikai sastopoties, saskaroties, satiekoties. Gavēnis ir cīņa ar grēku, un arī mēs cīnamies – ejot viens pie otra un ejot kopā ar citiem, atmetot aizspriedumus, bailes, neizticēšanos, aizdomas.

Grieķu valodā ir vārds ekklesia, kas nozīmē – “ārā izsauktie”. Tā senajā Grieķijā sauca pilsoņu sapulces. Bet pirmie kristieši tā sāka saukt arī savas kopienas, draudzes. Tomēr, vai draudze ir tikai sapulcēšanās kopā? Vai draudze ir no “kaut kā” ārā izauktie, tagad sapulcināti kopā kā savējie, lai noslēgtos no tiem, kas palikuši ārā? Vai arī draudze ir tie, kas tiek saukti ārā, iziet ārā no savas noslēgtības, no savējo loka un iet kopā arī ar tiem, kas ārā? Man patīk doma, ka Jēzus mūs sauc ārā. Viņš aicina mūs iet arī kopā ar tiem, kas ārā, un nepalikt tikai pašiem pie sevis. Tā Jēzus darīja arī savā dzīvē. Viņš vienmēr staigāja pa āru. Viņš nenoslēdzās savu mācekļu lokā. Daudz no tā, ko teica, Viņš teica visiem nevis tikai savējiem. Un arī meklēja savus mācekļus nevis starp tikai zināmiem, drošiem, uzticamies, pazīstamiem cilvēkiem ar rekomendācijām, bet arī starp svešiem un nereti pavisam neparastiem un neiedomājamiem cilvēkiem.

Evaņģēlijā ir atrodams stāsts par to, kā Jēzus – negaidīti un neprasot neviena padoma – pieteicās ciemos pie Jērikas pilsētas galvenā muitnieka, bagātā Zakhaja. Bet stāsts sākas visai smieklīgi, jo mazā auguma Zakhajs – šī prominence – padzirdējis, ka pilsētais cauri dodas Jēzus, bija uzkāpis kokā, lai Viņu labāk redzētu. Kaut kas Jēzū likās viņam simpātisks. Šī aina man atgādina Ilmāra Blumberga gleznu “Vērotājs”.

Vērotājs izstiepies līdz pašai augšai, lai no turienes visu redzētu. Varbūt pat augstāk par visaugstākiem kokiem. Ļoti pašpietiekams un pašpārliecināts, pat nedraudzīgs. Un tomēr kaut kas liels viņam trūkst. Viņš grib redzēt, saprast, ieraudzīt. Kaut ko lielu viņš vēl neredz. Tikai vēl nezina, ko. Arī Zakhajs – tāds vērotājs.

Taču Jēzus apstājās viņa priekšā. Un pieteicās ciemos, pasēdēt kopā pie galda, parunāties – kopā ar Zakhaju un viņa draugiem, ko ieēst un iedzert, sadraudzēties.

Neviens vārds Evaņģēlijā nav lieks un bez nozīmes. Tāpēc jo tik spēcīgs ir viens teikums šajā stāstā: “To ieraudzījuši, visi kurnēja.” Visi! Neviens pats nenostājās Jēzus pusē. Pat ne Viņa mācekļi. Neviens neatbalstīja Jēzu – doties pie šī sava laika prominences ciemos. Nevienam nepatika, ka Jēzus iet kopā ar Zakhaju, nevienam. N-e-v-i-e-n-a-m.

Un ar to ir jārēķinās. Tā būs arī tagad, tā būs mums – varbūt pat šajā Gavēnī. Būs kaut kas, ko mēs darīsim, kas nepatiks nevienam. Taču mūsu drosme atmaksāsies, un mūsu ticība nesīs augļus.

Ilmāram Blumbergam ir arī glezna ar nosaukumu “Kalpotājs”. Tur līdz debesīm izslējies Vērotājs ir pārvērties. Viņš ir noliecies līdz pat zemei. Un tas arī ar Zakhaju notika – piedzīvotās draudzības un labvēlības dēļ viņš no Vērotāja kļuva par Kalpotāju. Viņš apņēmās mainīties, nebūt vairs naudas izspiedējs. Piedzīvotais labvēlīgums viņu izmainīja.

Čehu teologs Tomāšs Halīks saka – kristietības nākotnes atslēga slēpjas tajā, vai mēs iemācīsimies iet kopā ar tiem, kas nepieder nevienai draudzei, konfesijai, reliģijai, ar tiem, kas no tā visa ārā. Vai mēs iemācīsimiesar viņiem iet kopā nevis skatīties tiem pāri. Varbūt kādiem tas nepatiks, varbūt ne vienmēr tas izdosies. Taču ticība ir ceļš, kurā mēs atstājam sevi, pārspējam sevi, noliecamies – un tas viss tikai viena dēļ – lai mīlētu un mācītos mīlēt. Lai no Vērotājiem taptu par Kalpotājiem.

Jēzus teica saviem mācekļiem pēc Augšāmcelšanās – ejiet uz Galileju, tur jūs mani redzēsiet. Un es domāju, ka šī laikmeta Galileja ir tur, ārā, aiz baznīcas un draudzes redzamajām robežām. Tieši tur iet, darboties, veidot un radīt mūs šodien aicina Jēzus, tur, ar tiem kopā, kas ārā. Tur ārā, kur Jēzus. Dzejnieka Ojāra Vācieša vārdiem runājot – ja mēs šo slieksni pārkāpsim, mēs pārkāpsim arī apvārsni.

Uzdevums? Katram šonedēļ atrast vienu tādu “zakhaju” tur, ārā, un sākt sarunāties, ieklausīties, saprast. Paiet kopā kādu sprīdi. Vēlam tam drosmi un ticību.

4. nedēļa

Šonedēļ – apzinātāk un vairāk kā parasti – atteiksimies norobežoties no dabas un Dieva radītās pasaules. Pētījumi liecina, ka mūsu atsvešināšanās no dabas ir apmēram trīs dienas bieza. Pēc trijām dabā pavadītām dienām un naktīm daudzi piedzīvo, ka šī barjera krīt un sāk izjust radību nevis kā draudošu pretstatu, bet gan paši sevi kā tās daļu.

Iet kopā ar dabu – tāds ir šīs nedēļas aicinājums. Un tas arī nozīmē – iet dabā, iet vairāk un ilgāk, doties laiskās pastaigās un pārgājienos, vienatnē nonākt kopībā ar dabu, nedomājot, vai šī pastaiga izdosies, vai mēs sasniegsim kādu mērķi vai soļu skaitu. Filozofs Kierens Setija šādas nodarbes dēvē par “a-tēliskām aktivitātēm”. Grieķiski “telos” ir mērķis. Lielākoties, viss, ar ko mēs nodarbojamies, ir “tēlisks” – ikdienas darbi, grāmatas, kuras gribam izlasīt līdz beigām, apmācības, kuras gribam pabeigt, veikali, kuros gribam iepirkties un tā tālāk. Taču “a-tēlisku” aktivitāšu vērtību nenosaka sasniedzamais mērķis vai rezultāti, bet pati aktivitāte, norise. Pastaigai nav mērķis, kuru sasniedzot, tā tiktu pabeigta tās jēga. Es staigāju, līdz es pārtraucu staigāt – līdz nākamai reizei. Iet dabā ir pārtraukt savu “tēlisko”, uz mērķi orientēto dzīvi. Tas ir kā doties sabatā – ar apziņu, ka tas, kas ir paveikts, kas bija jāizdara, kas bija jāsasniedz – ar to šobrīd ir pietiekami.  Darbs, kas paveikts līdz šim brīdim, ir pietiekams un pagaidām nav jēgas mēģināt izdarīt vairāk.

Ejot dabā, mēs sākam sajust, ka mums ir ķermenis – parādās nogurums vai sāpes. Mēs sākam pamanīt Radīšanu, putnu čivināšanu, sajust uz ādas sauli un vēju. Mēs sākam iet kopā ar mežu, ar mazo taciņu, kas aizvijas cauri melleņu krūmiem un sūnām, iet kopa ar stirnu, kas tālumā tevi vēro. Kopā ar jūru, ar smiltīm, ar purva ūdeņiem. Laiski izbaudīt Dieva radīto pasauli un atklāt Dievu kā “ceļu”.

Vai ne tāpēc arī Izredzētā tauta gāja no Ēģiptes verdzības uz Apsolīto zemi 40 gadus? Gāja laiski, turpu šurpu, uz riņķi, staigāja, jā, tiešām pastaigājās pa tuksnesi, nevis 2-3 mēnešos mērķtiecīgi sasniedza nosprausto mērķi. Tajā bija kāds laiskums, kā viņi to darīja. Un, ka šī iešana bija iziešana no verdzības, no nepārtraukta darba, no vergošanas darbam uz zemi, kur tu vienkārši vari būt, izbaudīt, kā piens un medus plūst, kur viss ir ļoti labi, viss ir pietiekami, vismaz šodien.         

Nevis dabu izmantot sev, bet iet ar to kopā, nonākt rezonansē, piedzīvot kā esi daļa no lielās Dieva radītās pasaules – viens vārdiņš Viņa pirmajā “Bībelē” – dabā.

5. nedēļa

Šīs nedēļas tēma – iet kopā ar plašo pasauli.

Apustuļu darbu grāmata stāsta, kā Pāvils piedzīvo Svētā Gara aicinājumu. Kāds maķedonietis sapnī viņam saka: “Celies pāri uz Maķedoniju un palīdzi mums!” Pāvils atsaucas un dodas pāri uz Grieķijas zemēm. Un kā vēlāk izrādās – tajā brīdī šķērso robežu no Āzijas uz Eiropu! Šis mazais solis atsaucībā Dieva Garam iesāk visu kristietības ceļu Eiropā.

Šajā un citos pirmo draudžu stāstos mēs redzam vienu no kristīgā ceļa svarīgākajiem principiem – Jēzum sekojoša dzīve arvien iet plašumā, šķērso un pāraug robežas, ierauga arvien jaunus, kurus ieaicināt Dieva labvēlībā. Arī pirmā draudze Jeruzālemē uzdrīkstējās drosmīgi ieaicināt savā kopīgā ne tikai savas tautas cilvēkus, bet arī sveštautiešus no citām zemēm, ar citu valodu un ādas krāsu – visus vienlīdzīgus, bez pakāpēm un dalījumiem. Vēl vairāk – pirmā draudze uzdrīkstējās atstāt savus drošos mūrus un doties tālāk arī pati – veidot šādas kopienas arī citur. Pāvilu sastopam tieši šādā ceļā.

Un šim Kristus principam atsaukties ir izšķiroši svarīgi arī mūsu laikam. Mums pašiem, mūsu baznīcai un baznīcas nākotnei. Iet plašumā, iet ārā, iet pasaulē, pāraugt robežas. Nesēdēt savos mūros, gaidot uz vietas, lai visi nāktu pie mums. Nesēdēt tikai vecajā, pazīstamajā, drošajā, bet atsaukties Dieva Garam, kas ved arī pie kā jauna. Kas ved ārpus mūriem. Kas nevis mēģina pasaulē visu laiku saredzēt, ielasīt to, kas ir bijis, un citus mēģināt ieformēt ierastajā kūkas cepamformiņā. Jo tādu kūku vienmēr esam cepuši. Bet kas ieklausās – Garam ir vēl daudz citu kūkas formiņu, kas vēl nav izmēģinātas, vēl pat nav izveidotas. Celies pāri uz Maķedoniju, Pāvil, un atklāj tās. Radi tās kopā ar maķedoniešiem!

Tas ir tavas dzīves lielais aicinājums – arvien iet ārā no savas čaulas, no tā, kur tu esi šobrīd, no tavas šī brīža izpratnes un priekšstatiem. Tev, sastopoties ar dzīves plašumiem, viss atkal un atkal mainīsies, pāries jaunā kvalitātē, dziļumā. Tu neesi pabeigts produkts, tu arvien esi ceļā. Tāpēc nenoslēdzies sevī, esi ieinteresēts, arvien gatavs kam jaunam, ko nesīs nākamā diena. Kurp vedīs Dieva Gars. Pēti šo pasauli, ieklausies, iejūties – Dievs tev šo pasauli ir devis. Un piedalies! Mēģini ko jaunu, sadarbojies ar citiem, iesaisties! Esi iekšā, esi klāt.

Tāpēc šonedēļ uzdrīksties izmēģināt ko jaunu – kādu mazu sadarbības projektu ar citiem. Ko tu vēl nekad neesi darījis. Kāpēc gan ne?

6. nedēļa

Kopā ar tiem, kas mums uzticēti

Dvēseles ceļš kopā ar Dievu ar laiku atklāj iekšēju nepieciešamību pāraugt sevi. Pāraugt savas vajadzības. Paplašināt robežas tam, kas mums dzīvē ir svarīgs un par ko mēs gribam gādāt un rūpēties. Ka mēs gribam un ka mums vajag rūpēties par ko ārpus sevis. Ka dzīve ir skaista tad, kad tā nerotē ap sevi, kad tā ir atklājusi plašāku mērogu.

Ja mēs savu ikdienu iztēlotos kā tādu mazu saliņu plašajā jūrā, tad kopā ar Kristu mēs lēnām apjaušam, ka dzīve ir kas vairāk par savas apmetnes vai bāzes iekārtošanu. Un krājumu ievākšanu, lai ilgi un komfortabli varētu mājot uz savas salas vienatnē. Nē, kad esi nostabilizējies, tavs uzdevums ir sākt pētīt, kas ir blakus, doties ekspedīcijās. Iezīmēt karti, kurā bez tavas salas ir vēl citas! Dievs gādā, lai mana dzīves sala atklāj citas salas! Lai piedzīvoju, ka tā ir daļa no arhipelāga – veselas salu sistēmas, kas tik daudzos veidos savienotas viena ar otru! Dzīve kļūst bagātāka, kad atveramies interesei un gādībai par citiem.

Tas ir kristīgas dzīves noslēpums – tu drīksti un tev vajag gādāt ne tikai par sevi, bet arī par kādu, kādiem, kas neesi tu. Tikai tā tava dzīve kļūst lielāka un mājīgāka. Tāda, kādu Dievs tev ir gribējis dot. Plaša un bagāta. Mums visiem ir vajadzīgi kādi, kas mums uzticēti. Par kuriem mēs gribam, paši no sevis, labprātīgi, gādāt un rūpēties. Kristus aicina: uzdrīksties to darīt.

Ne jau tu, drosmīgais, kas to jau dari. Bet tieši tu, nedrošais, sevī vērstais, kas ne par ko neesi drošs, vai tu, kas baidies ierunāties pūlī, kas baidies izvirzīt savu kandidatūru, pateikt, es to varētu pamēģināt – tieši tev Kristus saka: nebaidies. Seko man. Atver savu dzīvi citiem. Atver savu dvēseli. Tev ir, ko no tās dot. Un varbūt, ne kā pašmērķis, bet blakusprodukts – tu kļūsi spēcīgāks, drošāks, priecīgāks arī pats. Jo mēs kļūstam spēcīgāki nevis tēlojot spēku, nevis rosoties ap sevi, bet spēcinot citus.

Jā, par ko varētu gādāt tu?

Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes.