Lielā Piektdiena ir Kristus Ciešanu laika kulminācijas brīdis. Tas ir atklāsmes laiks, brīdis, kad kļūst uzskatāmi redzamas lietas, kas bijušas apslēptas no radīšanas sākuma. Cilvēkam diemžēl ir raksturīgi, ka nopietnas pārmaiņas domāšanā un dzīves veidošanā notiek tikai caur dramatiskiem, satricinošiem notikumiem. Kamēr ar mums viss ir daudz maz labi, nav iemesla mainīties, viss var slīdēt uz priekšu ierastā veidā.
Lieldienas nozīmē radikālu domāšanas maiņu tajā, kā pirmie mācekļi uztvēra Dievu, sabiedrību un sevi pašus. Šī radikālā pāreja uz citādu lietu uztveri ir sākums jaunai pasaulei, citādai lietu kārtībai cilvēku vidū. Lai tas notiktu, šādai radikālai domāšanas maiņai jānotiek arī katrā atsevišķā cilvēkā. Lūzums, kas Lieldienās maina mācekļu domāšanu, mums neko daudz nedod, ja neesam piedzīvojuši to paši.
Ko Lieldienas mums atklāj? Jēzus pats to sakopo vienā teikumā, kas raksturo Viņa nākšanas rezultātu: „Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam”. Viņš saka šos vārdus mācekļiem, sūtot tos kalpošanas un sludināšanas darbā. Acīmredzot, šajā teikumā ieskanas tā atslēga, kas atver jaunās pasaules durvis.
Jēzus nāve pie krusta ir patiesības brīdis. Ja līdz tam mēs varējām domāt, ka tas ir Dievs, kurš apsūdz un iznīcina grēciniekus, kurš vēlas, lai mēs Viņam aktīvi palīdzam šajā procesā – pakarot ļaundarus un Dieva ienaidniekus, ja līdz tam, citiem vārdiem, mēs varējām ticēt, ka sātans – apsūdzētājs un vainu uzrādītājs gars – mājo debesīs, Dieva troņa tuvumā, tad pateicoties Jēzus nāvei, kļūst redzama patiesība. Kā zibens bulta sātans no kādas debesu sfēras tiek nomests uz zemes. Proti, kad pasaule vienojas krustā sist pašu Dieva klātbūtnes iemiesojumu, Viņa „godības mirdzumu un būtības atveidu”, pēkšņi kļūst skaidrs – nevis Dievs ir apsūdzētājs un krustā sitējs (un mēs – nabaga cietēji, kas panesam Viņa dusmu bardzību), bet tie esam mēs, kas kā saniknotu dzīvnieku bars metamies virsū katram, kurš neatbilst mūsu priekšstatiem – gatavi nogalināt un saplosīt savu interešu vārdā.
Jēzus nāve apliecina Dieva lēnprātību un cilvēka ātrsirdību, Dieva piedošanu un cilvēka spēju nepatiesi notiesāt jebko – arī labāko un svētāko, Dieva mīlestību un cilvēka nežēlību, Dieva uzticību un cilvēka spēju nodot un būt vienaldzīgam. Sātans vairs nevar paslēpties aiz augstiem un skaistiem vārdiem vai piesauktām vērtībām, cilvēks vairs nevar sacīt: tā nav mana vaina, tas ir kāds cits spēks, kas liek man tā darīt. Nē, jāmeklē nav kaut kur debesīs! Apsūdzētājs un iznīcinātājs gars mājo mūsos. Lielā Piektdiena to noliek skaudri mūsu acu priekšā.
Līdzās tam Lielā Piektdiena atklāj Dievu, kurš paliek uzticīgs Savai mīlestībai līdz galam, līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Saņēmis ļaunāko, ko cilvēks ir spējīgs darīt otram cilvēkam, Dievs nezaudē neko no Savas varenības un godības. Sāpju vidū Jēzus lūdz: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko dara…” Viņš turpina mīlēt arī sāpju vidū.
Tāpēc jau šī diena ir pretrunīga. Tā vēlas izraisīt skaudras pārdomas un grēku nožēlu par to, kādi esam, cik ļoti kalpojam apsūdzības un naida garam. Vienlaikus šī diena parāda ceļu, kā to pārvarēt. Šis ceļš nav kāda mūsu tehnika, ar kuru padarīt sevi mazāk naidīgus. Šis Ceļš ir Dieva iemiesotā Mīlestība – Persona, kurā ļaunums tiek uzvarēts, naida viļņi apklust un tā vietā parādās Spēks, kas pārvērš pasauli.
Lieldienas ir pāreja, kurā no krustā sitējiem sākam tapt par Krustā sistā mācekļiem, jaunas pasaules dalībniekiem, mūžīgās dzīvības nesējiem.
Kristus mums dod spēku redzēt apslēptās lietas un pretoties garam, kas, izrādās, ir pilnīgi pretējs Dieva mīlošajai būtībai. Mūsu dzīves lielākais jautājums, ko Kristus reiz uzdeva saviem mācekļiem, ir šis: „Vai jūs nezināt, kādam garam jūs piederat?” Un tūdaļ pats piebilst: „Cilvēka Dēls nav nācis cilvēku dvēseles nomaitāt, bet pestīt.”
Cik vārdos neizsakāmi skumji un traģiski, ka Dievam, lai izglābtu mūs no tumsas varas, bija jāmirst. Lielajā Piektdienā mēs domājam par to, ko un kā mācīties no Viņa, lai šis upuris nebūtu izrādījies veltīgs.
Lai Lieldienu pāreja domāšanā notiek arī pie katra no mums!
Mācītājs Indulis Paičs
