Šis vārds mēģina aprakstīt noteikta veida dzīvi. Ļoti kvalitatīvu un labu dzīvi. Te nav runa tikai par to, kas ar cilvēku būs rīt, nākamgad, pēc nāves, mūžībā, bet par to, kas ar cilvēku var notikt un par ko cilvēks var tapt šodienā, šajā dzīvē. Te arī nav runa par kādu piepeši uzdāvinātu mirkļa skaistumu vai labumu, ne arī par kādu iekšēju garīgu stāvokli – kaut kādu labsajūtu vai mieru, vai citu pieredzi, ko varētu pēc ilgiem pūliņiem sasniegt. Un te nav runa tikai par manu dzīvi, bet par pasauli, proti, sabiedrību, par visiem cilvēkiem, kuriem tajā visiem būtu labi.
Tā ir tāda pasaule, sabiedrība, kurā cilvēki izturas taisnīgi, citus neapspiež, neizstumj, nevērtē kā otrās šķiras cilvēkus, nesauc par neticīgajiem un grēciniekiem, viesmīlīgi pieņem svešiniekus. Tā ir pasaule, kurā vairs nav nevienas ārējas vai iekšējas pazīmes, kas liktu vilkt robežu starp savējiem un svešiem, pareizajiem un nepareizajiem. Tā ir pasaule, kurā neviens netiek vairs “sists krustā”. Tā ir pasaule, kura ir spējīga uzņemt sevī visus, pilnīgi visus. Pasaule, kurā visi cilvēki un visas kopienas sniedz viens otram miera sveicienu un atrodas dialogā – klausās un sadzird, netiesā, bet mīl un pieņem. Tā ir pasaule, kurā katrs cilvēks otrā redz cienījamu, nozīmīgu, Dieva radītu un svētītu cilvēku. Tā ir pasaule, kura dzīvo mūžīgo dzīvību – pašu labāko, pašu kvalitatīvāko, paša Dieva dzīvi.
Vai tāda ir pasaule? Nē. Vai tāda ir baznīca? Nē. Vai tāds esmu es? Nē. Vai tādi mēs varam paši no sevis kļūt? Nē. Tāpēc “Dievs sūtīja savu Dēlu pasaulē – nevis lai tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur viņu tiktu glābta” (Jņ.3,17). Lai mēs taptu par dziedinātiem cilvēkiem, kas veido dziedinātu baznīcu, kas palīdz tapt dziedinātai pasaulei. Dziedinātai no neuzticēšanās, no nespējas vienam otru panest, no vēlēšanās tiesāt un apsūdzēt, no vēlmes pār citiem valdīt un uz kādiem skatīties no augšas, dziedinātai no bailēm, no naida, no tumsas sevī.
Šāda pasaule rodas, visus tajā uzņemot. Tieši tos “visus”, kuriem, mūsuprāt, tajā nav vietas. Dziedināta pasaule ir kopīgs mielasts visiem. Tas patiesi ir lielākais brīnums, kāds vien var būt.
