Cik bieži mēs aizdomājamies par savu elpošanu? Cik bieži tai pievēršam uzmanību? Pārsteidzoši reti! Vien tad, ja kaut kas nav kārtībā, vai arī, ja apzināti praktizējam kādus īpašus koncentrēšanās vai meditācijas vingrinājumus. Lai arī par savu elpošanu pārāk nedomājam, lai arī nepievēršam tai uzmanību, dzīvot bez tās nav iespējams. Vai zināt, ka pieaudzis cilvēks miera stāvoklī ieelpo apmēram 15 reižu minūtē, uzņemdams 7-8 litru gaisa? Fiziskas slodzes apstākļos mums var būt nepieciešams pat desmit reižu vairāk gaisa. Ja fizisko izdzīvošanu nodrošina fiziskās elpošanas process, garīgai dzīvei nepieciešama cita veida “elpošana”.
Jaunās Derības autori, mēģinādami aprakstīt savas attiecības ar Radītāju, mēģinādami aprakstīt izmaiņas savā dzīvē pēc sastapšanās ar savu Skolotāju, sāka lietot it kā visiem zināmus un ikdienišķus vārdus: elpa, dvesma, vējš. Vēja pastiprināšanās dabā vienmēr atnes laika apstākļu maiņu. Līdzīgi arī pirmie mācekļi skaidroja tās radikālās izmaiņas, kuras novēroja pie sevis. Mīlestība, miers, prieks, izturība, krietnums, labestība, uzticamība, lēnprātība, savaldība – tās ir pārmaiņas, kas ir Vēja atnestas. Tā ir Mīlestības Dvesma, pateicoties kurai mēs beidzot sākam dzīvot pa īstam. Tā ir Radītāja Elpa, kura uztur mūs pie dzīvības, kura uztur mūsos mīlestības pieredzi.
Par to var nerunāt, to var nesaukt vārdā, bet ir vērts pamanīt un būt pateicīgiem, ka mūsos ir arī kādas dziļas, garīgas norises, kuras ļauj mums dzīvot. Brīvi. Ar pilnu krūti.
Mācītājs Kaspars Simanovičs
