Trešdien, 5. martā Pelnu diena, vai kā kādreiz to sauca – Lielā lūdzamā diena. Tā ievada Kristus ciešanu pārdomu laiku jeb Gavēņa laiku. Pirmajā brīdī tas norāda uz gavēni – atturību, kuras mērķis ir izteikt un padziļināt mūsu dievbijību, ticības dzīvi. Gavēnim ir vesela virkne fizioloģisku un praktisku rezultātu, kurus cilvēki jau sen ir izmantojuši savas garīgās dzīves padziļināšanai. Runa ir par to, ka tieši šāda disciplīnas forma nereti palīdz mobilizēties mūsu iekšējiem spēkiem, padara cilvēku – pretēji tam, ko varētu domāt – garīgi modrāku, uztvert spējīgāku.
Septiņas nedeļas bez vārda „Dievs”. Uzsveru – nevis bez Dieva, bet bez vārda „Dievs”. Vai mums ir iespējams izteikt vēl citiem vārdiem, ko mēs patiesībā domājam ar vārdu „Dievs”? Kā mēs varētu izpaust savu domu un vēsti, ja mēs nepazītu šo tik ierasto jēdzienu? Tas nav tikai nevajadzīgs „galvas vingrinājums” – vai valodnieciska spēlēšanās. Šāds gavēnis, kurā mums ir jāturpina runāt, liecināt par Dievu, bet bez tik ierastajām vārdu klišejām par šo tēmu, lieliski noder, lai ietu dziļumā. Lai uzdotu sev būtisku jautājumu: ko gan es patiesībā ar šo vārdu saprotu? Kāpēc un kā es to lietoju? Ko es vēlos ar to pateikt otram cilvēkam?
Citādi mēs lietojam ierastus vārdus, bet katrs tos dzirdam pilnīgi atšķirīgi. Vienam Dievs ir Būtne, kas mājo debesīs – gluži vai aiz mākoņu malas. Citam Dievs ir „visa esošā Realitāte”. Vēl citam – nevis šī Realitāte, bet „Tas, kas Realitāti ir radījis, visa esošā Avots”. Vēl citiem „Dievs” tiešām ir tikai vārds, ar ko aizsedzas tumsonība…
Iespējams, mums pat būtu grūti atrast divus cilvēkus, kuru priekšstati par Dievu būtu vienādi! Un lieki piebilst, ka tas, kā mēs saprotam vārdu „Dievs” būtiski ietekmē visu mūsu dzīvi, īpaši jau ticības jomā!
Kā man liecināt par Dievu bez klišejām? Ko man sacīt cilvēkam, kas šo vārdu „Dievs” vairs nesaprot – vai saprot ļoti dīvainā veidā? Tās ir auglīgas pārdomas ne tikai domājot par labāku misiju un pasludināšanu, bet – tas var izrādīties noderīgs pārdomu temats man pašam. Līdzīgi tas ir ar citiem vārdiem, jēdzieniem, ierastiem formulējumiem.
Pelnu diena mūs aicina uz grēksūdzi. Uz apziņu, ka bieži esam virspusīgi, pavirši, ka novirzāmies no galvenā uz ārišķīgo. Un šī diena mūs aicina atpakaļ – ticības vienkāršībā, tiešumā, konkrētībā. Bet tas nenozīmē dievbijīgu frāžu lietošanu (tai skaitā – par to, cik mums ir „ļoti žēl, ka esam grēkojuši”!). Lielā lūdzamā diena mūs aicina uz sirdsapziņas revīziju: sekot Kristum nevis vārdos, bet darbos, nevis šķietami, bet pa īstam. Jo tikai tad, ja pa īstam ejam, mums ir iespēja pa īstam kaut kur nonākt!
Viss ir daudz nopietnāk, nekā ikdienā liekas. Mēs tiešām esam „putekļi”, un „pie pīšļiem mums būs atkal atgriezties”. Tā tiešām ir realitāte! Un, ja tā, tad garīgie jautājumi nav domāti tukšiem strīdiem, bet katra dzīves minūte ir jāizmanto, lai iepazītu un meklētu To, kas ir Visa Avots un Pamats. To, kura vārdu ebreju tauta baidījās lieki izrunāt, bet kuru meklēt un personiski iepazīt bija katra cilvēka svētākais pienākums.
Nevis vārdi, bet darbi.
Septiņas nedēļas ir sākušās. Ar mazāk vārdiem, bet – gribētos cerēt – vairāk sirds dedzības doties ceļā, kurā Kristus mūs ir aicinājis. Mūs, visus aicinātos.
Rīgas Lutera draudzes virsmācītājs
Indulis Paičs
