Sprediķis Rīgas Lutera draudzē, Lieldienu rītā, 2022.gada 17.aprīlī.
Mācītājs Linards Rozentāls
Un, redzi, divi no tiem tajā pašā dienā devās ceļā uz Emmausu – ciemu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzālemes. Viņi pārrunāja visu, kas bija noticis. Un, viņiem runājot un spriežot, pats Jēzus pienāca un gāja kopā ar viņiem. Bet to acīm nebija ļauts viņu pazīt! Un viņš tiem sacīja: “Par ko jūs te iedami spriežat savā starpā?” Viņi noskumuši apstājās, un viens no viņiem, vārdā Kleops, atbildēja: “Tu esi vienīgais, kas, Jeruzālemē būdams, nezini, kas šajās dienās tur noticis.” Viņš jautāja: “Kas tad?” Un tie viņam sacīja: “Tas, kas notika ar Jēzu, Nācarieti, vīru, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos Dieva un visu ļaužu priekšā, kā virspriesteri un mūsu vadoņi viņu nodeva, lai notiesātu uz nāvi, un kā viņu piesita krustā. Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas izglābs Israēlu; un nu jau ir trešā diena, kopš tas viss noticis. Mūs pārsteidza arī dažas sievietes no mūsu vidus, kas rīta agrumā bija aizgājušas pie kapa un neatrada viņa miesas. Viņas pārnāca un stāstīja mums, ka redzējušas eņģeļu parādību, un tie sacījuši, ka viņš ir dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja pie kapa un atrada visu tā, kā sievietes bija sacījušas, bet viņu pašu tie neredzēja.” Un viņš tiem sacīja: “Ak, jūs nesaprātīgie un sirdī kūtrie ticēt visam, ko runājuši pravieši! Vai Kristum tā nevajadzēja ciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, viņš tiem izskaidroja, kas visos Rakstos sacīts par viņu. Viņi jau bija nonākuši pie tā ciema, kurp devās, un Jēzus izlikās, it kā ietu tālāk. Bet tie sāka viņu pierunāt: “Paliec pie mums, jo tuvojas vakars un diena jau galā.” Un viņš iegāja, lai paliktu kopā ar tiem. Kad viņš apsēdās ar tiem pie galda, viņš ņēma maizi, to svētīja un pārlauzis deva tiem. Tad viņu acis atvērās un tie viņu pazina; bet viņš tiem kļuva neredzams. Un viņi sacīja viens otram: “Vai mūsu sirds nedega, kad viņš ar mums runāja, Rakstus izskaidrodams?” Tajā pašā stundā viņi piecēlušies griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tur sapulcējušos tos vienpadsmit un citus kopā ar tiem, un viņi sacīja: “Kungs patiesi ir augšāmcēlies un parādījies Sīmanim.” Un viņi izstāstīja, kas notika ceļā un kā tie viņu pazina, kad viņš lauza maizi. (Lūkas 24, 13-35)
Kāds zinātnieks 19.gadsimta sākumā izteica pieņēmumu, ka, ja mēs zinātu visus fizikas likumus un visu fizisko objektu lielumus, tad precīzi spētu paredzēt, kas notiks nākotnē. Pēc zinātnieka domām Dievs ir radījis pasaili ar precīziem fizikāliem dotumiem un viss notiek ciešā ar tiem saskaņā.
Vai viņam ir taisnība?
Kāds filosofs ar joku šo zinātnieka tēzi uztvēris, teicis, ka varbūt arī ir tā, ka Dievs visu ir teorētiski aprēķinājis un tad radījis pasauli, taču šie aprēķini nekad nebeidzās, katrs jauns rezultāts liek tajos ko piekoriģēt, pasaule rodas, kamēr Dievs aprēķina visas iespējamības, nav tādas pasaules, kurās šie aprēķini būtu beigušies, jo visu laiku kaut kas mainās.
Lieldienas atklāj, ka taisnība nav ne zinātniekam, ne filosofam. Dievs pats ir pārsteidzošais, neaprēķināmais, visi aprēķini, kalkulācijas, pieņēmumi, realitātes simulācijas Viņa radītajā un joprojām radošajā pasaulē piepeši saiet šķērsām un ir vairs tikai nekam nederīgi papīra plāni. Dievs ir tā nesasaskanība mūsu aprēķinos, kas mūs satricina un pilnīgi citādāk liek celties un uz lietām paskatīties.
Spilgts Lieldienu pēcpusdienas piemērs tam ir divi Jēzus mācekļi, kas dodas uz Emavu. Viņi bēg no Jeruzālemes, kur, visticamākais, varētu sākties krustā sistā nemiernieka un Dieva zaimotāja Jēzus sekotāju medības, tur vairs nav droši, tāpēc viņi jau savlaicīgi meklē patvērumu kur citur. Taču viņiem ir arī daudz jautājumu, daudz kas nesaskan, pēdējās dienās ir piedzīvotas daudzas neatrisināmas nesakritības.
Viss sākās diezgan skaidri un visiem saprotami – Jēzus ir mūsu jaunais pravietis, Dieva sūtīts, lai viss atkal atgrieztos Dieva iecerētajos plānos, Israēls tiktu atbrīvots, romieši sakauti, Templis iztīrīts no viņu kolaborantiem. Skaidra ideja, skaidrs, plāns, skaidri aprēķini.
Taču, kāpēc Augstais priesteri mūsu mīļo Jēzu arestēja un nodeva Pilātam? Kāpēc nevainīgais tika sists krustā? Un, vēl – līdzās šiem jautājumiem, mīklām, nesaskanībām, kas liek apšaubūt visu lielo lietu, vēl arī šī rīta nesaprotamā ziņa – Jēzus kaps ir tukšs. Un tās sievietes, kuras stāsta kaut ko neaptveramu par eņģeliem un par to, ka Jēzus dzīvo. No tā visa labāk pa gabalu, labāk laisties prom.
Augšāmcelšanās nav notikums, bet process. Tā atver mūsu sirdis un domas, mūs jaunam veidam, kā raudzīties realitātē, kā ticēt. Augšāmcelšanās ir kā dievišķs skolotājs, kas ielūdz mūs domāt pa jaunam, visu piepeši aptvert citādāk, sastapt vienam otru un pašam sevi jaunā veidā, ieraudzīt jaunus risinājumus un piedzīvot aizrautīgu vēlmi, nepārvaramu aicinājumu iesaistīties, iet līdzi, iet pa priekšu, nebaidīties un sevi nežēlot.
To, ko piedzīvo Emavas ceļa gājēji, to piedzīvojam arī mēs. Jēzus ir neatpazīstams. Ir neparedzami, kur Viņš un kādā veidolā mūs sastaps. Viņš var mums atklāties negaidītās vietās un negaidītos tēlos, Viņš var mums atklāties cilvēku veidolos vai kopienu veidolos, kādu iniciatīvu vai organizāciju veidolos, arī ļoti lielos, kādu nāciju aptverošos veidolos un vēl visādi citādi – kāpēc gan ne?
Ceļā Emavas gājēji viņi sastop vienu, kuram izstāsta visas savas bažas, neskaidrības, jautājumus. Viņiem viņš ir svešinieks, nepazīstams ceļabiedrs, kurš izrāda ieinteresētību par viņu jautājumiem un bažām. Un Jēzus uzklausa. Viņš nav ātrs problēmu risinātājs. Viņa tuvumā var izpausties visa mūsu rezignācija, visas emocijas, viss izmisums. Jēzus izliekas par vienu, kurš neko par šo visu nezina. Nezināšanas svētība. Mēs bieži izliekamies, ka visu ļoti labi zinam un mums jau ir viss skaidrs. Jēzus nezina un Viņa cieņa rada draudzību, uzticēšanos un atklātību.
Otrajā solī Jēzus mācekļus konfrontē ar Rakstos teikto, paplašina mācekļu apvārsni, aicina visu, kas noticis, aplūkot no pilnīgi jaunas un citas perspektīvas. Vispirms mācekļiem bija jāiztukšo sirds, visu izstāstot, visu izraudot, kā viņi to redz un kā tas viss bijis, lai rastos tukša telpa, tukša sirds šim jaunam, kas nāk no Jēzus.
Jēzus palīdz viņiem aptvert kopainu, tā pamazām dzimst viņu galvās, taču pašu ceļabiedru, kurš tik negaidīti tos saticis, viņi joprojām nepazīst, kā tikai nojauš, ka var viņam uzticēties, no viņa mācīties un lūgt, lai vēl mazliet paliek kopā ar viņiem. Jēzus izliekas, ka ietu tālāk. Viņš negrib uzbāzties. Tas ir, kā Dievs darbojas – Dievs mūs nespiež, mums neuzbāžas, Viņš mūs ielūdz, uzaicina, bet tajā pat laikā dod mums pilnīgu un godīgu brīvību, Viņš neapvainojas, ja šoreiz atsakāmies. Dieva Vārdu cilvēks var uzņemt tikai labu, atvērtu, ziņkāres pilnu sirdi. Citādi tam nav jēgas. Jēzus ļaujas tikt ielūgts, un mācekļi tiešām, ne tikai pieklājības dēļ, bet patiešām vēlas, lai Jēzus paliek.
Kad Jēzus lauž maizi, mācekļiem šajā žestos piepeši liekas kas pazīstams. Viņi atpazīst Jēzu ne pēc sejas, bet pēc maizes laušanas. Kur cilvēki viens otram maizi lauž, tur Jēzus ir atpazīstams. Kur cilvēki var kopā vienu maizi ēst, tur Jēzus ir atpazīstams, Viņš pats tas ir – katrā maizē, ko mēs otram laužam, katrās kājās, ko otram nomazgājam. Tur un tā tas tagad ir un būs. Viņš dzīvo. Un pēkšņi viss ir pilnīgi citādāk. Kā domājam, kā redzam, kā uztveram un pēkšņi pamostas attiecības – tas esi Tu, Tu esi ar mums, Tu esi par mums, Tu esi nāvi pārvarējis. Vienai maize var pārvarēt nāvi, izbeigt karu, pārspēt ciešanas. Ja vien ir maize un cilvēki, kas gatavi tajā viens ar otru dalīties. Tad rodas vienas debesis. Vienas debesis, kaut vēl pavisam mazas, tikai mūsu sirdīs, tikai kā mazs gaišums virs mūsu galvām, tikai kā starp Doma laukuma mājām. Un sākas, kas vēl nav beidzies – no daudzām vienām debesīm tur un tur, starp tiem un tiem, tajos un vēl arī tajos, dzimst visas debesis, kas reiz būs pār visiem, jaunas debesis pār jaunu zemi.
Mācekļi Jēzu atpazīst un viņš izgaist. Jēzus ir te, kad mēs Viņu nepazīstam. Viņš ir prom, kad mēs to atpazīstam. Arī tā Dievs mūs māca – Dievu nevar aptvert, Viņš vienmēr paliek noslēpums, neizsakāms, mēs nevaram nekur Viņu noturēt. Un, kad to aptveram, šo pēdējo lekciju, tad kļūstam spējīgi liecināt. Mēs kļūstam drosmes un apņēmības pilni, jo no mūsu acīm pazudušais Augšāmceltais vairs nav baiļu un izmisuma, bet gan mūsu spēka, un pie tam vēl kāda, avots. Kristus ir patiesi Augšāmcēlies. Un mācekļi šo neaptveramo dodas ar prieku, ar milzīgu nelokāmu un mērķtiecīgu pavēstīt pārējiem, vairs nedomājot par briesmām un iespējamām sekām, viņi atgriežas Jeruzālemē, kur jau droši vien izsludināti meklēšanā. Bet, kāda tur meklēšana, ja viņi ir ir Kristus atrasti.
Lieldienās ir risks pārāk ātri visu saprast, aptvert un pārtraukt jautāt un meklēt. Lielākais Lieldienu risks ir nonākt pāragri pie slēdziena, ka esam aptvēruši. Mēs tagad zinām, ka Dievs ir mums ir atklājis, ka ar nāvi viss nebeidzas, kaut kas tur tālāk ir, arī mēs augšāmcelsimies. Tā, skaidrs. Bilde gatava. Viedoklis skaidrs. Taču tieši tas ir Lieldienu lielākais pretstats. Augšāmceltais, man savas brūces rādot, vienmēr izaicina mani atklāt, ka Viņš ir tā lielā nesakritība manos aprēķinos, manos dzīves plānos, manā gatavajā priekšstatā par realitāti. Ļausim kapam palikt tukšam! Nepiepildīsim to pārāk steidzīgi ar gatavām interpretācijām, atbildēm, skaidrojumiem. Nemēģināsim Augšāmcelto noturēt, ievietot savās bildēs, bet atklāsim Viņu rettrospektīvi, raudzīsimies, ko Viņš ir pie mums darījis, kā mūs mainījis, bet šīs izmaiņas mēs ikdienā vislabāk pamanīsim tur un tad, kur mūsu jautājumi būs neatbildēti, bažas nenomierinātas, kopaina vēl nepiedzimusi, kur mēs vēl būsim bijuši ceļā – iekšējā nesakritībā, pretrunās un nepabeigtībā.
Jo Augšāmceltais vēlas mūs ne tikai vest kādā dzīvēs pilnībā pie Tēva. Viņš vēlas paplašināt mūsu dzīves šauros apvārsnīšus un paaugstināt piezemētās cerības. Viņš vēlas mūs vest kādā vēl nebijušā plašumā un negrib, lai mēs nogruntējamies Emavas šaurajā drošības cietoksnītī. Augšāmceltais vēlas sajaukt mūsu rēķinus un domāšanas paradigmas un atklāt, ka tā ir iespējama jau tagad – jauna dzīve, jauns prieks, jauna piecelšanās.
Ir arī tādi teologi, kas domā, ka Dievu var paredzēt un ka Dievs ir paredzams, aprēķināms. Šie teologi ir farizeji un rakstu mācītāji ar saviem daudzajiem likumiem, kas nu visiem precīzi jāievēro, pretējā gadījumā nākšot liels sods un Dieva dusmas pār katru un pār tautu kopā. Dieva likumi, Dieva likumi, viņi sauc uz katra stūra. Mēs zinām, ko Dievs tad jums darīs. Taču Jēzus jau savas dzīves laikā parādīja, ka tas tā nedarbojas, šie aprēķini nesakrīt, tā ar Dievu nav iespējams apieties.
Augšāmcelšanās ir tik priecīga vēsts tāpēc, ka tā atklāj mums jaunas attiecības, kādās ir ar mums Dievs. Tāpēc mēs Lieldienās apkampjamies, pat varbūt noskūpstam viens otru pirmajā postkovid skūpstā, un sakām “Kristus ir patiesi Augšāmcēlies”. Jo dzīve ir ataususi jaunā veidā, lai arī pasaule vēl nav pabeigta, un cilvēce joprojām klupdama krizdama mēģina sekot saviem iekšējās izaugsmes mērķiem, izšķirošais lūzums ir noticis. To sauc par Pestīšanas vēstures virsotni. Augšāmcelšanās. Lielās lietas ir nokārtotas. Par tām varam būt droši. Mūžība ir. Tīrā Dieva klātbūtne, kur vairs nav nāves, grēka samezglojumu, raizes un bailes. Un vispirms tiem, kas dzīvē nes Jēzus likteni.
Ja mēs dzīvē esam atvērti šiem mūžības brīžiem, kas ir tik nemanāmi, ka mirklis, kad tiek lauzat maize vai uz mirkli uzspīd skaidras debesis, mēs mācamies dzīvot no Augšāmcelšanās. Nevis no tā, nekā nav un nekas vairs nebūs, nevis no tā, ka mums pietrūks un mūs aizvedīs un pametīs, bet no tā, ka būs un ir, jo Dievs klāj mums galdu, svētī mūs ar eļļu un palīdz mums nebaidīties, pat ja esam tumšā ielejā.
Ticība Augšāmcelšanai mūs ved pie Dieva valstības, kas ir mūsos. Taču visspilgtāk mēs to varam redzēt Jēzu. Viņa tik personiskajās attiecībās ar Tēvu un cilvēkiem. Mūžība mainīja viņa dzīvi jau no paša sākuma. Un tad, kad mēs sākam ticēt Tēvam tā kā ticēja Jēzus, kad mēs sākam tā ticēt cilvēkiem, kā ticēja Jēzus, un kad sākam tā ticēt sev, kā sev ticēja Jēzus, tad sākas Dieva valstība uz zemes. Kad mēs sākam Dievu mīlēt, citus cilvēkus mīlēt un sevi patiesi mīlēt – tad sākas Dieva valstība uz zemes. Kad mēs sākam neatmest cerības uz Dievu, uz saviem līdzcilvēkiem, kad neatmet cerību paši uz sevi – tad sākas Dieva valstība uz zemes.
Tad esam uz stipras klints un nekādi plūdi mūs nevar aizskalot.
