Mīlestības vēstule

Labdien, mani mīļie draudzes locekļi! Labdien un labrīt, un labvakar! Jo nevar jau zināt, kāds ir šobrīd dienas laiks, kad jūs šo lasāt.

Jo katram mums savs – dienas un arī dzīves laiks. Jā, kāds ir mūsu iekšējās dienas laiks – vai tajā gaisma pieņemas spēkā, vai slīd jau uz vakara pusi? Vai debesis aizklāj sniegu vēstoši mākoņi, vai kaut kur cauri tiem izspīd saules stars? Vai sabiezē kāda tumsa, ēnas kļūst garākas? Bet varbūt ir dziļa nakts, un tikai vientuļš pulkstenis blakus gultai vēstī, ka laiks iet uz priekšu, bet tu vairs tā arī nespēj iemigt līdz rītam. Un tad kaut kas pieklauvē. Ir atnākusi vēstule. Tā ir atstāta pie durvīm vai nokrīt uz gultas, ietinkšķās telefonā vai datorā. Kā gaisma, kas pazibsnī. Kā pieskāriens, kas negaidīti pieskaras.
Šī ir mīlestības vēstule. Pagaidiet, nelasiet tālāk. Ja esat to saņēmuši taustāmā veidā, pataustiet to. Ja ne, varbūt, ja varat, izprintējiet to. Pataustiet, pasmaržojiet, paturiet rokās. Ja tā paliek uz ekrāna – paskatieties, kas ir aiz tā. Un, ja nekā īpaša, nolieciet tur kaut ko. Kaut ko, kas jums saistās ar mīlestību. Mīlestība ir īsta, taustāma, tā nekad nepaliek tikai uz ekrāna.
Šī ir mīlestības vēstule jums visiem. Kad jūs pēdējo reizi saņēmāt mīlestības vēstuli? Pamēģiniet to atcerēties. To sajūtu, pārsteigumu, bet varbūt mulsumu, neveiklības izjūtu, ka neesi šīs mīlestības cienīgs, ka neesi tai piemērots, ka neesi tai gatavs. Un mēs nekad neesam. Jo tā ir lielāka nekā mēs katrs un visi kopā. Un mums nav jābūt gataviem. Jo, ja gribēsim būt gatavi, nekad tādi nebūsim. Mīlestībā ir jākrīt, tai ir jāļaujas, tajā ir jālec un tad tā tevi sāk nest.
Ko mīlestības vēstule grib sacīt? Kaut ko pavisam vienkāršu. Mēs viens otru mīlam.
Lai cik mēs būtu dažādi, lai kā viens ar otru justos, lai kas būtu bijis un lai kas vēl būtu – mēs viens otru mīlam. Tas ir pamats, kas mūs vieno. Jēzus teica: “Kā Tēvs mani ir mīlējis, arī es jūs esmu mīlējis.” Tie nedrīkst palikt tikai Jēzus vārdi. Tie ir arī visu mūsu vārdi – kā Dievs mūs mīl, tā mēs viens otru mīlam. Mēs viens otru mīlam. Izjutīsim to kā draudzes locekļi, kā draudze, kā kopība līdz kaulam. Mēs esam kopā mīlestības dēļ.
Ir kādi laiki un brīži – mūsu pašu dzīvēs, mūsu draudzes dzīvē, kad uz priekšu var tikt tikai ar mīlestību. Un nevis tikai ar pateiktiem vārdiem, bet mīlestības sajūtu, ko reāli saņemam no otra. Mēs nevaram viens otru visi apkampt. Bet mēs varam kādu. Mēs nevaram visi satikties, bet mēs varam satikties pa divi vai trīs. Kaut no attāluma, kā spitālīgie Jēzu uzrunāja. Arī no attāluma var mīlēt. Un kā vēl var. Jo mēs visi viens otram pietrūkstam. Tas ir fakts.
To es ļoti sajutu vasaras sākumā, kad atsākās dievkalpojumi – gan baznīcas dārzā. Šie vasaras svētdienu brīži ir mani šī gada skaistākie notikumi. Goda vārds. Tajos visos bija kaut kas tik burvīgs, tik īsts. Tā izjūta – mēs viens otru mīlam. Arī, ja kādreiz ko nemākam, ko palaižam garām, ko nepamanām, nespējam atrast īstos vārdus vai brīžus. Es ļoti ticu šim draudzes mīlestības garam, ko mums Kristus sniedz no sevis. Mēs esam Kristus draudze.
Šajā gadā mūs vadīs Kristus gaisma. Ne tā, kas spīd no mums, bet tā, ko mācamies atstarot. Tur baznīca un mēness ir uz vienu roku. Tie abi atstaro gaismu, paši būdami tumšāki par tumšu. Kristus mīlestības gaismu, kas mūs izved cauri visām miglām.
Kad šogad ko darīsim, teiksim, domāsim, atcerēsimies – mēs viens otru mīlam. To apzinoties un sajūtot, tik daudz kas pamainās. Tas ir mūsu pamats. No tā viss aug. Un šī ir vēstule, kura man to atkal pasaka priekšā.
Mīlestības vēstule – ne no mācītāja vai draudzes padomes, bet vēstule no katra uz katru. Vēstule visiem no visiem. Lai mēs zinātu, cik ļoti viens otru mīlam un cik ļoti viens otram pietrūkstam.

Jūsu Lutera draudzes mācītājs Linards Rozentāls

 

Mutuļojošs, nesaprotams, arī zaudējumu pilns beidzas šis 2020. gads. Šādas un līdzīgas izjūtas, droši vien, pārņem daudzus no mums. Vienlaikus – daudz jaunumu, izaicinājumu, “pieslīpēšanās” momentu jaunajai realitātei, kā arī pāri visam – kādas labas, saulainas dienas.
Mūsu draudzei šis ir bijis patiesi grūts gads – neziņa un nesapratne saistībā ar Covid19, divu lielisku, gudru un tik ļoti arī dažādu mācītāju aiziešana, altāra atdošana.. Šķiet – nu ko vēl varētu no mums prasīt? Ko mums dot un darīt šajā laikā? Un atbilde man ir tikai viena – dot to mīlestību, kas mūsos vēl ir, dot to laipno, ne aso vārdu vienam pret otru un iznest kopīgiem spēkiem šo laiku. Ne pārmetot vai aprunājot vienam otru, bet mīlestībā stiprinot vienam otru, mazgājot kājas viens otram – kā to mums ir mācījis Jēzus.
Man šis gads ir licis domāt par to, kas man ir Lutera draudze, ko man tā dod un vēl jo vairāk – ko varu dot es? Lutera draudzes padome šī gada augustā ir uzticējusi man lielu uzdevumu – kļūt par draudzes valdes priekšnieci, kas lielā mērā nozīmē ikdienas aktivitāšu organizēšanu un vadīšanu.
Es gribu ticēt, ka mēs esam stipra draudze un mēs varam iziet cauri šīm grūtībām, lai celtos un augtu. Ja es tam neticētu, es nevarētu šodien šeit būt. Es pateicos un lūdzu arī visu jūsu atbalstu un iesaisti, lai mēs padarītu tos darbus un iznestu tās nastas, kas vēl ir nesamas, lai atkal stipri nostātos uz kājām. Lai šis nav mans ceļš, lai šis ir mūsu ceļš.
Un lai Dievs svētī visus jūs, kas vēlas šajā darbā ar mani dalīties!

Inese Stankeviča, Lutera draudzes valdes priekšniece

 

Šī ir mīlestības vēstule. Bet ne tāda, kuru raksta tikko iemīlējušies, ar rozā brillēm, laikā, kad otrā redzi tikai to, ko vēlies redzēt. Šī mīlestības vēstule ir tāda, ko viens otram raksta pudu sāls kopā apēdušie. Tāda, ko viens otram raksta cilvēki, kurus grūta pieredze un piespiedu šķirtība nav izšķīrusi, bet saliedējusi vēl vairāk un ievedusi citā attiecību dziļumā. Vai tad smago dzīves notikumu jēga nav tieši tāda? Nejautāt – kāpēc tas ar mums notiek, bet – kur šis notikums mūs var aizvest.
Šis gads, iespējams, paliks atmiņā kā emocionāli, psiholoģiski un pat fiziski smags gads, ņemot vērā pārmaiņas mūsu draudzē. Kādam tas licis novērsties, dusmoties, kādam apjukumā nogaidīt, kādam – raudzīties uz notiekošo ar gaišu skatu, mieru, paļāvību, un saņemties. Vai tā nenotiek katrā ģimenē, kura piedzīvo satricinājumu? Kurām ģimenēm to izdodas pārvarēt un kurām – nē? Manuprāt, izdodas tām, kuras vaļsirdīgi izrunājas. Tas nav viegli, jo prasa būt atklātiem vienam pret otru mirkļos, kad jūtamies sāpināti, ievainoti, nesaprasti, neieraudzīti. Viens no manuprāt svarīgākajiem principiem Jēzus mācībā, ir visu nolikt malā, un brālim izrunāt lietas ar brāli. Nedzīvot pieņēmumos, nespriest tiesu, nerunāt PAR, bet runāt AR. Par to es iestājos, un pēc tā es vados. Esmu ārkārtīgi iedvesmota, ka pat šajos laikos, kad mums nav ļauts satikties klātienē, svētdienās pēc digitālajiem dievkalpojumiem paliekam un izrunājam, kā jūtamies, ko domājam, ko sagaidām, ko esam gatavi dot savai mīļajai draudzei. Mēs – visdažādākie. Un man šķiet, ka mēs esam ģimene, kurai ir jāizrunājas, un kurai tas sāk izdoties.
Man ir sevišķi skumji, ka šajās sarunās un Vakarēdiena pasniegšanā pandēmijas diktēto ierobežojumu un risku dēļ nevar piedalīties mūsu ģimenes vecākā gadagājuma locekļi. Jūs es vēlos sveicināt īpaši silti un apliecināt, ka jūs mums ļoti pietrūkstat. Mums visiem ir viena iespēja izjust vienotību arī šķirtībā – un tā ir lūgšana. Lūgsim viens par otru un par mūsu lielo ģimeni – draudzi. Vai tad tieši tas nesaturēja kopā ģimenes, kuras atradās nošķirtībā gadu desmitiem vēl nesenā vēsturē?
Paļausimies, ka esam daļa no procesa, kurā esam ierauti, bet kuru nepārredzam. Viss, ko varam darīt, ir ar visu savu būtību un darbošanos būt mīlestība, miers, pacietība, lēnprātība, prieks, laipnība. Tieši to šajā draudzei ne tik gaišajā laikā ik dienu piedzīvoju mūsu draudzes mācītājā, draudzes darbiniekos un kalpotājos, un redzu ārkārtīgi daudz iedrošinošā, kas liek ticēt, ka mēs ejam gaismas virzienā. Gaisma īpaši labi saskatāma tumsā. Lai mums daudz gaismas šajā gada tumšākajā laikā!

Žanete Drone, Lutera draudzes padomes priekšsēdētāja

Copy of Dežūra baznīcā 2020

  • Pastāsti citiem