MAIJS

Linards Rozentāls

Un Dievs teica: “Lai top [..]!” (1. Mozus gr. 1)

Ziema ir pagājusi. Tas nu skaidrs. Es ievelku plaušās gaisu un sajūtu daudzsološo spirgtumu. Plaukst zaļais un jaunais, pavasaris ir pašā plaukumā. Tas ir īstais brīdis atrauties no ikdienas un ar visām savām maņām ieelpot to, kas top, rodas, sāk ziedēt, augt, tiekties pretī skaistumam, pabeigtībai, augļiem. Sajust šo tiekšanos arī sevī. Jo visa realitāte ir dievišķās elpas caurstrāvota un elpo Dievā, un Dievs elpo visā.

“Lai top!” – tas ir maija neizsmeļamais moto. Lai top, kā top, jo viss ir un būs ļoti labs un taps vēl labāks. Atlaid savas saspringtās rokas un domas, aizsargāties un kontrolēt gribošo prātu, ierobežot sevi tiecošās jūtas, atlaid un ļaujies tam, kas ir visu lietu dziļākā būtība, plūsma, skaņa, tonis, dzīves un dzīvības spēks. Tas, no kā viss ir izplaucis, kas ir. Tas, kurš ir mūsu bezdibenīgais pamats, absolūti labais, skaistais, svētība pārākajā pakāpē.

Ieskatīsimies lietās sev apkārt. Apstāsimies pie ziemas miegu izgulējušā gliemeža un sajutīsim viņā Dieva sakramentālo klātbūtni. Pieskarsimies nupat plaukt sākušajam pumpuram un sajutīsim tajā mieru, kustību, svētību un prieku. Viss sevī nes vēsti par neredzamo pasauli, kas ir vienlaikus apslēpta un atklāta. Sajutīsim, ka nav vairs viena no otra šķirtas debesis un zeme, šeit un tur, matērija un gars, jo ir tikai viena realitāte, kas ir visa pamatā, – visu ietveroša un pārveidojoša mīlestība. Tā ir sajūta, ka tevī uz augšu tiecas debesis, – un varbūt tā arī ir “Debesbraukšana”?

Pavasaris atgādina mums, cik svarīgi ir dzīvot savam ķermenim draudzīgu dzīvi. Mūsu ķermenis ir Gara templis un trauks, jūtīga dāvana un dārgs instruments, ar kuru ir jāapietas uzmanīgi, rūpīgi un saudzīgi. Kāds mistiķis teica: “Tev tātad ir ķermenis? Tad nesēdi zem jumta! Ej ārā un izskrienies pa lietu!” Jā, patiesi, uz to mūs aicina ziedošie gadalaiki – lasīt ne tikai grāmatās, dokumentos, planšetēs un žurnālos, bet arī lietās mums visapkārt. Koks, ūdens, metāls, puķes, dīgsti – lasīt to smaržas, sajūtas, kas raisās, tiem pieskaroties, lasīt ne tikai ar acīm un brillēm, bet ar visām savām maņām. Tikai tā mēs varam kļūt ne tikai zinoši, bet arī gudri.

Ziedošie gadalaiki mums vēstī, ka daba nav tikai matērija vien. Tāpat kā mēs. Tūdaļ virs mūsu galvām sākas bezgalība, mūsu prātam pagaidām neaptverams, brīnumam līdzīgs mērogs. Tas māca mums brīnīties. Visas šīs dabas struktūras, daudzveidība, ievainojamība, skaistums un majestātiskums. Vēro ne tikai putnus un lilijas, bet arī taureņu spārnus, koka saknes, mēnesgaismu, ledus kristālus, apelsīnu gabaliņus, kurmju rakumus, kalnu virsotnes.

Un elpo. Elpo dziļi. Nebaidies elpot. Neļauj savai elpai aizlūzt, saplakt, izdzist. Jo nevis mēs elpojam, bet Dievs elpo mūsos. Viņš katrā elpas vilcienā mums atgādina – tu esi. Un tas ir labi. Audz. Ziedi. Celies. Tiecies. Mainies. Neapstājies. Tik, cik vari. Tā, kā zini. Tur, kur var. Un ir labi.

Izkusties un elpo. Atvelc elpu. Palīdzi dvēselei justies labi. Ir maijs.

Linards Rozentāls, mācītājs

  • Pastāsti citiem