Jūs esat Kristus miesa

download

Kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus. Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu. Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem. Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Un, ja auss sacītu: tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, – tomēr tā pieder pie miesas. Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža? Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja. Bet, ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa? Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa. Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, – vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag. Bet taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi. Bet, kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgie locekļi dabū sevišķu godu. Bet pieklājīgajiem tas nav vajadzīgs. Bet Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu, lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu. Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi. Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi. (1 Kor. 12:12-27)

Viss kosmoss, Dieva radība, ir plašs tīkls, kurā viss ar visu ir savstarpēji saistīts. Ja vienā tīkla mezglā kaut kas izmainās, tas ietekmē visu kopumu. Zem šī lielā kopīgā tīkla atrodas mazāki tīkli, kuri ir viens ar otru saistīti, taču vienlaikus katrs arī ir sistēma pats par sevi.

Tāds tīkls, piemēram, ir ģimenes sistēma. Visi tās dalībnieki ir noslēpumaini viens ar otru saistīti. Un ne tikai dalībnieki, kuri dzīvo tagad. Bet mēs esam sasaistīti tīklā un savienoti ar saviem fiziskajiem senčiem. Kā lāstos, tā svētībā. Vecajā Derībā ir runa par to, ka mūsu senču grēki iedarbojas līdz trešajai vai ceturtajai paaudzei. Un  runa ir arī par to, ka mīlestība un uzticība Dievam izstarojas tūkstoškārtīgi.

Seminārā Draudzes namā, ko aizvadījām piektdien un sestdien, runājām par jautājumu, vai mūsu personīgajās ģimenes sistēmās ir bijuši neatrisināmi samezglojumi, kas aizvien vēl mūs ietekmē, un vai tur bija gaismas tēli, kuru svētība iedarbojas līdz pat šodienai. Vakarēdiena laikā mēs likām uz altāra savu ģimeņu grūtību simbolus, lai parādītu to, ka mēs tos nododam un atdodam Dievam. Mēs paši nevaram un mums nevajag atrisināt mūsu ģimenes vēstures tumšās lappuses. Taču Dievs var pārvērst grūto, lai mums to nebūtu jānodod tālāk nākamajām paaudzēm. Ričards Rors saka, ka mēs citiem, arī saviem bērniem, nododam tālāk to, kas netiek pārvērsts. Paldies Dievam, šī pārvērtība ir iespējama. Jēzus dod mums tiesības piesaistīt un atlaist. Tāpat mēs likām uz altāra svētības simbolus un pateicāmies tiem cilvēkiem savās ģimenes sistēmās, no kuru ticības un mīlestības mēs līdz pat šai dienai barojamies un dzīvojam.

Sistēmiskā ģimenes terapija nav 20. gadsimta izdomājums. Pirmais, kurš pamanīja orgānu saistības sistēmās un tās aprakstīja, bija apustulis Pāvils. Tomēr viņš nerunā par mūsu dabisko un miesīgo ģimeni, bet gan par mūsu garīgo ģimeni, brāļu un māsu kopību, kuru mēs saucam par draudzi vai baznīcu. Mēs kā kristieši vienlaikus piederam divām ģimenēm. Likumības ir tās pašas. Arī katra draudze ir savienota sistēma. Ja tās locekļi organiski sadarbojas un kooperējas, tad draudze arī uz ārpusi izstaro rūpes un mīlestību, kura viņu pašu atdzīvina, iedvesmo un satur kopā. Bet ja sistēma ir bojāta, tad izgaist arī pozitīvā ietekme uz ārpusi…

Cik dziļa atziņa par organisma daļu saspēli ir Pavila vēstulē Korintiešiem! Un kāda izpratne par to, kas nepieciešams, lai bojāts organisms atkal atveseļotos! Ideja par ķermeņa daļu saspēli nenāk no Pāvila. Tās sākums meklējams senā romiešu līdzībā. Kad plebeji, Romas zemākais slānis, 494. gadā pirms Kristus sāka streikot un devās uz Svēto kalnu, lai protestētu pret patrīciešu negodīgo attieksmi, augstākais slānis izsūtīja Agripu pārliecināt plebejus atgriezties. Tas viņam izdevās, kad viņš izstāstīja viņiem šādu līdzību: ķermeņa locekļi uzsāka streiku, lai tiem nevajadzētu visu laiku tikai kalpot slinkajam vēderam. Taču tādējādi viņi paši sevi novājināja un sanīka. Jo vēders nodrošināja viņus ar enerģiju. Došana un ņemšana. Uz šīs līdzības pamata apspiestie plebeji pamanīja, ka šajā sistēmā katrai daļai ir sava jēgpilna funkcija. Tātad fabula panāca to, ka vecās varas attiecības starp bagātajiem un nabadzīgajiem, augšējiem un apakšējiem netika mainītas.

Pāvils izmanto šo pašu stāstu par ķermeni un tā daļām – tikai ar pilnīgi citiem uzsvariem. Veselums neizdziedinās caur to, ka apdalītie orgāni kalpo vēderam, kurš tos baro, bet gan otrādi – sistēma tikai tad tiek dziedināta, ja stiprie baro un ciena vājos un neizskatīgos. Tas ir ceļš, tā ir apkārt apgriezta pasaule, kuru Jēzus mums ir parādījis. Tas, kas pasaulē ir liels, Dieva valstībā kļūst mazs un nenozīmīgs. Un lielākais Debesu valstībā ir bērns un tas, kurš visiem kalpo!

Taču šinī 1. korintiešu vēstules fragmentā ir vēl kaut kas ļoti pārsteidzošs. Tik pārsteidzošs, ka to jāpārlasa vēlreiz. Kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.

Pāvils identificē draudzi ar pašu Kristu! Kristīgās draudzes pēc Lieldienām un Debesbraukšanas ir vienīgais redzamais neredzamā Kristus iemiesojums uz šīs zemes. Draudze nav tikai vieta, kur Kristus tiek godāts vai pielūgts, tā pati ir Kristus. Jaunais Dītrihs Bonhefers, kuru 1945. gada 5. aprīlī nacisti pakāra par pretošanās kustības vadīšanu pret Hitleru, jau 21 gada vecumā sarakstīja doktora darbu ar nosaukumu “Svēto kopība”. Svarīgākā tēze, ko viņš pārņēma no Pāvila bija: Kristus šinī pasaulē eksistē kā draudze. Kristus ir draudze – un draudze ir Kristus.

Vai mēs to apzināmies? Kāda 14. gadsimta lūgšana to apraksta šādi: Kristum nav roku, tikai mūsu rokas, lai šodien veiktu savu darbu. Viņam nav kāju, tikai mūsu kājas, lai vestu cilvēkus savā ceļā. Kristum nav lūpu, tikai mūsu lūpas, kas stāsta cilvēkiem par viņu. Viņam neviens nepalīdz, tikai mēs, lai pievērstu cilvēkus viņam.

Ja mēs apzināmies, ka mēs kā draudze padarām Jēzu Kristu redzamu, tad tam ir milzīgs iespaids uz mūsu draudzes dzīves iekšpusi un ārpusi. Jēzus bija tas, kurš vienmēr kāpa pāri robežām, kurš rīkojās pretēji ierastajam un noteiktajam par labu mīlestībai un cilvēkiem. Viņš pie galda sapulcēja nabagus, izstumtos un spitālīgos, aklos un tizlos, sievietes un bērnus, muitniekus un prostitūtas. Viņš redzēja tos, kurus parasti nepamana. Viņš dzirdēja to kliedzienus, kurus parasti neviens nedzird. Viņš ļāva runāt tiem, kuri bija apklusināti. Kristus kā draudze šodien rīkojas tāpat kā toreiz.

Korintas draudzē bija daudz grupējumu un dalījumu. Tā bija draudze, kur ebreji un neebreji, vergi un brīvie, vīrieši un sievietes dzīvoja uz līdztiesīgiem pamatiem. Tanī laikā tas bija revolucionāri un noveda arī pie šķelšanās. Jo vergturu un vergu mentalitāte nemainījās vienas nakts laikā pēc kļūšanas par kristiešiem. Piemēram, Korintā gadījās tā, ka bagātie sapulcējās jau pēcpusdienā, lai svinētu, ēstu un dzertu. Kad vēlu vakarā pievienojās vergi, kuri bija ilgi strādājuši, daži no pārtikušajiem bija jau iereibuši un paēduši, kamēr viņu māsas un brāļi cieta badu. Tas Pāvilu ļoti sadusmoja. Jā, viņš saka: “Ja notiek kaut kas tāds, tad jūs nesvinat Vakarēdienu Jēzus garā.” Pāvils apkaro katru slēptas vai atklātas hierarhijas formu draudzē. Katram ir dažādas spējas un funkcijas, bet neviens nav augstāks par pārējiem. Katrs ir svarīgs, bet neviens nav svarīgāks vai neatkarīgāks par otru. Dieva valstībā vairs nedarbojas vecie likumi par augšējiem un apakšējiem. Un šķelšanās tiek novērsta, “lielajiem” sevi apvaldot un ievērojot, un “vājos” cienot, nevis “mazajiem” pieklustot un pakļaujoties.

Mani sajūsmina jūsu Rīgas Lutera draudze, jo man ir iespaids, ka jūs esat ļoti daudz sapratuši un realizējat dzīvē to, ko nozīmē nevis Jēzu pielūgt, bet būt par Jēzu. Jūsu diakonijas darbs ar slimajiem bērniem un viņu vecākiem, jūsu darbs ar sērojošajiem vecākiem – tur jūs patiešām esat Jēzus rokas un kājas, un acis, un ausis šinī pasaulē. Mani sajūsmina arī tas, ka jūsu draudze nav ieslīgusi vienpusējā virzienā. Jūs esat arī vieta lūgšanai, meditācijai, garīgajiem vingrinājumiem. Un to jūs izstarojat visai pasaulei. Visā pasaulē ir latvieši, kuri caur medijiem ir savienoti tīklā ar jūsu Lutera draudzi.

Citā vietā Pāvils saka: Es dzīvoju, bet ne jau es, bet manī dzīvo Kristus”. Es aicinu to vienmēr no jauna apzināties. Kristus dzīvo katrā no mums! Ja mēs satiekamies mīloši un vērīgi, ja mēs viens otru atbalstām un stiprinām, tad Kristus manī satiekas ar Kristu tevī. Dažreiz es esmu Kristus, kurš cieš, kuram vajadzīgs mierinājums un līdzjūtība, un dažreiz es esmu Kristus, kurš dzīvo, kurš mierina un atbalsta. Dažreiz es esmu piekauts un krustā sists, dažreiz jau pārveidots ar augšāmcelšanās spēku. Draudze, arī Lutera draudze, ir abi: Kristus, kurš cieš, ciešanu un netaisnības pilnā pasaulē, un kungs, kurš ir augšāmcēlies, veicinot pasaules pārveidi un atbrīvošanu. Un tas sākas ar mums, kad mēs kā draudze jūtam un ciešam līdzi, ja mūsu līdzcilvēki un līdzkristieši cieš, un mēs priecājamies, ja brālis vai māsa tiek mūsu pusē godināti.

Jūs esat Kristus miesa, jūs esat Kristus, pilsēta kalnā, zemes sāls un pasaules gaisma. Pasaule ap jums to jau sajūt. Pasaulei to jāsajūt aizvien vairāk un jāizgaršo, un jāredz, kas jūs esat. Lai Dieva labais, svētais un dziedinošais gars jūs svētī!

Andreāss Eberts, mācītājs, sv. Martina Garīgā centra vadītājs Minhenē
Sprediķis Rīgas Lutera baznīcā 2015. gada 19. aprīlī. Tulkojusi Gunta Dejus

  • Pastāsti citiem