Diskusiju cikls “Kristietība 21. gadsimtā”

No 21. oktobra pirmdienu vakaros plkst. 19.00 notiks diskusiju cikls “Kristietība 21. gadsimtā”. Šajos vakaros mācītāji savā starpā sarunāsies par kādu no svarīgām teoloģiskām tēmām, piedāvājot gan klasisku, vēsturisku interpretāciju, gan arī mūsdienīgu redzējumu. Pirmajā reizē aplūkosim tematu “Vai par Dievu var pateikt vēl ko jaunu? Reliģijas un reliģijas uzdevumi mūsdienu kontekstā.”

Diskusijas sadaļa ilgs apmēram pusotru stundu, pēc kuras tie, kas vēlēsies, varēs plalikt uz 20 minūšu meditācijas nodarbību.

***

Nedomājiet, ka es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus, es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.
Mt 1:17

Ar 21. oktobri pirmdienu vakaros mūsu draudzē sākas teoloģisku diskusiju cikls par visiem svarīgākajiem kristietības jautājumiem un tēmām. Turpmāk pirmdienu vakaros visi trīs draudzes mācītāji savā starpā un ar klātesošajiem runās par to, kam kristietībā ir jāpaliek un kam ir jāmainās, lai paliktu pati kristietība. Iespējams, līdzās citiem semināriem un pasākumiem šis neizklausās pats saistošākais. Un tomēr tas ir svarīgāks, nekā daudziem varētu šķist. Varbūt pat vissvarīgākais, ko mēs tuvākajā gadā vai pat ilgāk grasāmies darīt.

Gadiem ilgi domas un idejas, kas atšķiras no līdzšinējās kristietības izpratnes, ir bijušas klātesošas mūsu, mācītāju, sprediķos, lekcijās, iesvētes mācībā, meditācijas vakaros un citur. Kādiem tas ir bijis kā balzams dvēselei, citos radījis sajūtu, ka kaut kas pašsaprotams tiek apstrīdēts, noliegts, pārvērsts. Dažiem jaunās pieejas un risinājumi ticību ir stiprinājuši un atjaunojuši, citiem gluži otrādi – likušas nostāties aizsardzības pozīcijā. Daži, kaut ko nedzirdētu izdzirdot, sākuši domāt – bet, kā tas sader kopā ar to vai citu apsektu kristīgajā ticībā? Arī mēs, mācītāji, paši esam pēdējo gadu laikā nonākuši pie arvien jauniem un jauniem atklājumiem, ka par vienu vai citu lietu kristīgajā ticībā mēs vairs nespējam runāt tā, kā par to runāja vēl pirms desmit vai divdesmit gadiem un arī kā mēs paši esam runājuši, un daudz kur tā runā vēl joprojām. Mēs esam mēģinājuši kristīgās ticības saturu integrēt mūsdienu cilvēka skatījumā uz realitāti un ir kļuvis skaidrs, ka daudz kas no līdzšinējām formām un arī satura ir zaudējis savu derīguma termiņu un nozīmi. Ir radusies izjūta, ka pienācis laiks ķerties pie korekcijām kristietības līdzšinējā kursā nopietnāk un sistemātiskāk un kopīgi mēģināt saprast, kam jāpaliek un kam jāmainās. Vai citiem vārdiem – kas vairs nedrīkst palikt nemainījies. Ir jāmēģina saprast, kā pārmaiņas, kas notikušas vienā vietā, izraisa pārmaiņas citā vietā, kā tas viss, kas līdz šim ir izpaudies tikai kā atsevišķas idejas un domas, sader kopā, kā tās veido kādu vienotu veselumu, teoloģiju, pasaules uzskatu, jā, ticību.

Pasaulē ir cilvēki, kuros, par citu atklāsmēm pat neko daudz nezinot, dzimst domas un idejas līdzīgas mūsējām, līdzīgi vērtējumi un arī līdzīgi ieteikumi nākotnei. Ir tik neparasti atvērt kāda līdz šim man nezināma teologa grāmatu un konstatēt, ka viņš ir nonācis pie tiem pašiem novērojumiem un secinājumiem kā es. Un tad tu nesaproti, vai viņš no tevis ir norakstījis vai tu no viņa. Bet visticamākais, ka neviens ne no viena, jo tas ir laika gars, _Zeitgeist_ – kādā laikmetā daudziem kopīgs domāšanas un apzināšanas veids, kā rezultātā vienlaicīgi un neatkarīgi dažādos cilvēkos rodas vienas un tās pašas atziņas, secinājumi, idejas un domas. Šie cilvēki ir mācītāji, teologi, filosofi, psihologi, terapeiti, mākslinieki, rakstnieki, mūziķi un citi. Ir sajūta, ka mēs atrodamies kādā lielākā par mums katru, par konkrēto draudzi vai vietu, plūsmā, kurā ģenerējas nākotnes kristietības aprises. Teoloģija, kas ož nevis pēc muzeja, bet ir saprotama, ticama, svaiga un mūsdienu cilvēkam nozīmīga. Pie šīs plūsmas pasaulē pieder vēl ļoti neliels cilvēku daudzums. Arī kristietībā. Un tomēr tas nedrīkst mūs atturēt darboties pie lietas, kas pārspēs mūsu katra mūža ilgumu.
Ir nobriedusi situācija, kur pamazām jāsāk piekrist vienas bīskapa Džona Šelbija Sponga grāmatas virsrakstam – “Kristietība mainīsies vai mirs”. Tik tālu nonākt laikam nevēlas neviens no mums, tāpēc būtu bezatbildīgi sēdēt rokas klēpī salikušiem un gaidīt nezin uz ko.

Daži farizeji Jēzus laikā mēģināja bauslību, jeb Toru, padarīt fomālāku, iežogot to, nodefinēt, pabeigt, lai nebūtu vairs iespējami jautājumi, neskaidrības, alternatīvas. Pret to iestājās Jēzus. Tas daudzos radīja aizdomas, ka Jēzus uzstājas pret Toru. Līdzīgi varētu būt arī mūsu situācijā. Kad mēs sakām, ka ticības saturam ir vajadzīga korekcija, ka ticības saturs nevar būt sausi, nesaprotami, neticami teikumi, tad kādiem varētu likties, ka mēs uzstājamies pret pašu ticību. Tāpēc Jēzus vienmēr apliecināja savu lojalitāti pret ticību. Viņš teica, ka bauslība un pravieši ir mūžam derīgi, tiem nebeidzas derīguma termiņš. Tāpat kā debesis nebeidzas, tā arī šī Dieva žēlastības un mīlestības mācība un pieredze nebeidzas. Bauslība, Tora ir stāsts par to, kā dzīvot laimīgu, piepildītu, mīlestības pilnu dzīvi un palīdzēt šādu dzīvi dzīvot un piedzīvot citiem. Ja šo stāstu padara par sausiem paragrāfiem un normatīviem aktiem, no pašas Toras dzīvīguma var palikt pāri visai maz. Jēzus iestājās par Toras piepildīšanu ar dzīvi, ar realitāti, ar dzīves kontekstu. Baidos, ka šodienas kristietība bieži līdzinās tam, ko ar Toru gribēja izdarīt daži farizeji – pataisīt to par moralizējošo un autoritatīvu likumu un noteikumu kopumu.

Spilgts piemērs, kā Jēzus piepilda un transformē bauslību nevis to atmet, atrodams tālākajos Mateja evaņģēlija pantos. Jēzus saka: “Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai.”Ja Jēzus atmestu bauslību, tad Viņam vajadzētu teikt antitēzi: “Bet es jums saku – nogalināt ir atļauts”. Tā vietā Jēzus līdzšinējo bauslības principu koriģē un saka: “Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs.” Kad par šo tekstu jautāja Augustīnam, viņš esot atbildējis: “Kurš kaut kam, kas jau ir, pieliek klāt to, kas tam trūkst, līdzšinējais ar to netiek izmainīts. Taisni otrādi, līdzšinējais ar to tiek apstiprināts un pavairots”.

Tādai ir jābūt arī mūsu darba metodei un jēgai. Mēs neatmetam neko no ticības satura. Mēs to koriģejam, pieliekot tam, kas ir, to, kas tam trūkst. Bet to, kas tam trūkst, rāda mūsu pieredze, laikmets, attīstība, mūsu sapņi un ilgas, mūsu sapnis par pasauli, kādai tā varētu būt, par Dieva valstību mūsu vidū. Mēs esam par ticību, kura palīdz cilvēkam dzīvot laimīgu un piepildītu dzīvi un kura iedvesmo cilvēkus šādas dzīves palīdzēt dzīvot un piedzīvot arī citiem.

Mācītājs Linards Rozentāls

  • Pastāsti citiem