ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. PIEKTĀ DIENA.

Piektā diena

“Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.” Būt cilvēkam nozīmē palikt otram parādā mīlestību. Tas ir galvenais un lielākais, ko mēs nespējam viens otram pietiekami dot. Es esmu kādiem parādā, kādi ir parādā man. Par to nevar sodīt. To var tikai piedot – sev un viens otram. Manuprāt, palikšana mīlestību parādā simtkārt labāk mūsdienu cilvēkam paskaidro, kas tad slēpjas aiz šī tik bieži pārprastā un nesaprastā vārda “grēks”. Es, nabaga cilvēks, kurš mīlestību esmu palicis parādā. Jā, tādi mēs esam. Un tad es varu sev jautāt – kam, kam tieši? Kuram cilvēkam, bet varbūt – kuram dzīvniekam? Vai varu atcerēties? Vai varu apzināties? Varbūt varu to kaut kā izlīdzināt? Dažkārt nav iespējams ne ar ko vairs izlīdzināt. Dažkārt ir tikai jāpiedod un jāapzinās, ka piedod mums. Jo mīlestība ir kaut kas tik liels, ka mēs nekad nespējam (bet varbūt nedrīkstam) nonākt pie tā, ka mīlam pietiekami. Ka nu ir gana. Ka vairāk nevajag. Ka vairāk – tas jau būs pārspīlēti. Mīlestība ir kaut kas tik liels, ka mēs nespējam to izsmelt, aptvert, izlietot. Jo mīlestība beidzas tad, kad vairs to neviens nevienam nav parādā. Tad mīlestībai gals. Tad mums visiem gals. Kamēr esam parādā, kamēr kāds cits mums parādā, mums ir iespēja mīlestību dot un saņemt. Tad ir, ko dot un ir, ko saņemt. Kad piedodam viens otram šos parādus. Jo tos piedot nozīmē turpināt mīlēt. Tāpēc varbūt ir labi kādreiz arī nonākt pie tā, ka ir jāsaka – ak es, nabaga grēcinieks, apžēlojies par mani, jo es nevienam vairs neesmu mīlestību parādā. Piedod man, Dievs. Un Viņš piedod, jo, re, kā reiz Dievs mums vienmēr paliek mīlestību parādā, Viņš ne uz mirkli nekad neiedomājas, ka ir jau mīlējis mūs pietiekami un tagad pietiek. Un no tā, ka Viņš mums vienmēr parādā, mēs dzīvojam. Ar saviem mīlestības parādiem.

Mācītājs Linards Rozentāls

IMG_7944

  • Pastāsti citiem