ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. OTRĀ DIENA.

Otrā diena

Man ir jānoskaidro viņa vārds. Brīdī, kad mēs iepazīstamies un pasakām viens otram savu vārdu, mēs pārstājam būt statistika, lietas, objekti un gadījumi. Mēs speram milzīgu soli viens otram pretī, kad uzzinam viens otra vārdu. Bet mēs arī iegūstam zināmu varu pār otru. Ja es zinu otra vārdu, tad, to skaļi nosaucot, otrs atsauksies. Apstāsies. Pagriezīsies. Pievērsīsies. Nevienam nevar neko dot bezvārda dievs. Tikai Dievs, kuram ir vārds, ir Dievs. Kāds ir mans Dieva vārds? Kāds ir mana Dieva vārds? Tas ir ļoti svarīgs jautājums, ar kuru katram ir jācīnās, kā Jēkabam, visu mūžu. Jo Dieva vārds, man augot, manai apziņai mainoties, mainās līdzi. Vēl trakāk – kādreiz pat mainās tā ortogrāfija, valoda, rakstības veids. Tu sāc no labās uz kreiso, bet vidū attopies, ka teikums iet pretējā virzienā. Arī tā var gadīties. Taču ar noskaidrošanu vien ir par maz. “Svētīts lai top Tavs vārds” Ko tad tas nozīmē? Svētīt nozīmē vēlēt labu, apķert, no sirds apkampt. Tas nav tikai pateikt kādu reliģiski pareizu frāzi no altāra. Senajā pasaulē zināt otra vārdu nozīmēja pietuvoties otra būtībai. Svētīt abbas vārdu nozīmē – apkampt, apķert, pieglausties, noskūpstīt Viņa būtību. Iekštelpu un iekšpusi. Sirdi un dvēseli, centru un kodolu. Kad tas notiek, sākas mīlestība.

Mācītājs Linards Rozentāls.

IMG_7302

  • Pastāsti citiem