ČETRDESMIT DIENĀS LĪDZ ZIEMSVĒTKIEM. CETURTĀ DIENA.

Ceturtā diena

“Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien.” Kad to dzirdu, manī rodas nojautai līdzīgas šaubas. Vai tas ir kaut kas, ko prasām mēs, vai arī tas tiek prasīts mums? Kurš te ir tas, kurš lūdz? Kurš no tiem “mums”? Lūgšanā mēs ne tik daudz lūdzam Dievu, kā sadzirdam, ko Dievs lūdz mums. Un Viņa lūgumi ir daudz, daudz lielāki nekā mūsējie. Kāds teologs domā, ka Tēvreizes lūgšana dzima pie galda. Bet pie galda šāda lūgšana neder. Jo galds jau ir klāts, uz tā viss jau ir. Kaut ko vēl palūgt, kādu īpašu delikatesi? Nē, šī lūgšana ir aicinājums paskatīties apkārt – uz tiem, kuru pie šī galda vēl nav. Viņiem ir jākļūst par “mums”. Un tas arī nav lūgums pēc kādām rezervēm. Tas ir lūgums šajā brīdī. Un par šo brīdi. Kas ir tie “mēs”, kuriem trūkst dienišķā spēka, dienišķās cerības, dienišķā prieka, dienišķā novērtējuma, dienišķās pateicības – šīs “maizes”, bez kuras mēs nejūtamies kā cilvēki. Kas ir tie, kuriem mēs paejam garām, atstājam bez ievērības, redzam tikai kā funkcijas, ciparus un lomas? Tie, kuriem mēs paliekam mīlestību parādā…

Mācītājs Linards Rozentāls.

unnamed (5)

  • Pastāsti citiem