Centrs cilvēks izglītībai “Torņakalns”

Pastāvēs, kas pārvērtīsies

Jaunais mācību gads nāk ar noteiktu kursa korekciju arī mūsu draudzē. Drīzumā mūsu Draudzes centrā sāks darboties mūsu pašu izlolots un veidots Centrs cilvēka izaugsmei “Torņakalns”, kas organizēs izglītojošus pasākumus vispusīgai cilvēka attīstībai. Līdzās esošajam draudzes garīgajam piedāvājumam (dievkalpojumi, iesvētes mācība, meditācijas un lūgšanu vakari, kristības, iesvētības, laulības, semināri par savstarpējām attiecībām utt.) šajā centrā katru nedēļu vairākas dienas notiks dažādi semināri, priekšlasījumi, nodarbības, retrīti, atbalsta grupas, tematiskie vakari un individuālas konsultācijas, kas būs vērstas uz cilvēka garīgo izaugsmi, uzrunājot un piesaistot arī cilvēkus, kuriem ceļš uz Torņakalnu līdz šim nav bijis ierasts.

Šādi un līdzīgi centri draudžu namu ēkās top arī citur Eiropā. Tie ir zīmes, ka kristīgā ticība netaisās mirt, bet grib dzīvot un augt. Daudzas līdzšinējās formas, kurās reiz tika liets jaunais ticības vīns, pamazām tuvojas sava derīguma termiņa beigām. Būtu bezatbildīgi vienkārši nogaidīt, kamēr šis termiņš beigsies. Šīm formām ir vajadzīgs papildinājums un izmaiņas. Kas labs, kas derīgs, kas joprojām svarīgs, tas jāpatur, bet, kas gaist, izsīkst, kļūst lieks, formāls un atsvešināts, – tam jāaiziet. Vietā jānāk kam citam, bet kam, to bieži vēl nemaz nezinām. Neviens nezina. Jo esam pārmaiņu laikos. Starp durvīm. Vienas aizveras, bet otras vēl nav līdz galam atvērušās. Centrs cilvēka izaugsmei ir radies no nākotnes čukstiem, noskaņām, dzestrā gaisa un aicinošās saules gaismas, kas staro no šīm durvīm, kas veras vaļā. Mēs gribam mēģināt. Un arī mācīties, kā sadzīvot līdzšinējam un topošajam.

Kā ticības dzīvo garu atrast šodien? Vai ir daudz tādu veidu, kā kāds cilvēks no malas to var sajust, piedzīvot, tapt uzrunāts? Jēzus mums māca nevis turēties pie formām, bet būt kopā ar cilvēkiem. Baidos, ka mēs pārvērtējam tā nozīmīgumu, ko un kā mēs baznīcā darām. Lielākajai daļai cilvēku tas nešķiet tik nozīmīgs kā mums pašiem. Vai tas nozīmētu, ka viņi ir nepareizi? Neticīgi? Protams, ka nē. Tas drīzāk ko liecina par mums. Es negribu, ka mēs pamazām kļūtu par rezervātu, kurā valda citi likumi nekā ārpasaulē, kurā runā tikai rezervātā saprotamā valodā un jēdzienos, kurā šad un tad iegriežas tūristi, kur viņiem sarīko kādus svētkus, piemēram, laulības, bet pārējā laikā rezervāts dzīvo savu, visiem pārējiem tālu, nesaprotamu un nenozīmīgu dzīvi. Jēzus nenāca radīt savējiem rezervātu, bet pārvērst šo pasauli.

Kas var pasauli pārvērst? Ticība ir tā, kas uzvar pasauli. Bet vācu teologs Hubertus Halbfāss raksta, ka daļa no līdzšinējiem ticības vārdiem, teikumiem, formulējumiem pamazām izsmeļ savu derīguma termiņu kā vienīgie instrumenti, ar kuriem ticība tiek nodota tālāk, izplatīta, sludināta. Teologs raksta: “Vairs nav runa par to, kurām no ticības doktrīnām cilvēki tic un vai viņi tām tic. Vārda “ticība” vietā mums būtu jāsaka “piedalīšanās” vai “iesaistīšanās”. Jo runa nav par priekšstatiem, kurus es pārņemu, bet par vērtībām, kuras es izdzīvoju. Jēzus Kristus evaņģēlijs nav mācība, bet gan dzīves musturs, dzīves veids.” Es nevaru viņam nepiekrist.

Mūsu esības jēga ir vienmēr atgriezties pie Jēzus dzīves. Iet Kristus ceļu un praktiski iemiesot Viņa sludināto un izdzīvoto dzīves veidu – Dieva valstību – arī savā dzīvē: attieksmē pret visu, attiecībās ar visu un visiem, dzīves ikdienā, visos savos vārdos un darbos. Apzināsimies, ka sekot Kristum nozīmē pieaugt mīlestībā, iecietībā, spējā saprast un pieņemt citam citu, kļūt mīlošākiem, atvērtākiem, patiesākiem, lai augtu garīgi un emocionāli, attīstot savu domāšanu un veselo saprātu, mācoties veidot veselīgas attiecības ar sevi un citiem. Tas arī ir kristīgās ticības kodols, centrs un sirds.

Ar jauno Centru cilvēka izaugsmei mēs tikai pa īstam saprotam, kam nepieciešams nams, ko visi kopā uzcēlām, – Draudzes centrs. Tam ir jāpildās ar cilvēkiem. Tam ir jāizstaro dzīvība. Tas nevar būt tikai kanceleja un kabineti. Tam ir jābūt kā zaram pie vīna koka, caur kuru plūst dzīvības plūsma. Baznīcas jēga ir palīdzēt cilvēkam augt. Būt cilvēkam pa ceļam un būt atvērtai tiem, kas ceļā. Rūpēties, lai kāzu mielasts pildītos viesiem. Visdažādākajiem un no visurienes, jo ielūgti ir visi. Būt kopā, ēst un dzert, mācīties, pilnveidoties, bagātināties, augt, mainīties un piedzīvot dzīves pilnību.

Mūsu kokam nu būs divi zari. Draudze un visas “lapas”, kas tajā. Un jaunais zars – Centrs cilvēka izaugsmei un visas “lapas”, kas tajā. Vienlaikus – koks ir viens un saknes vienas, un viens ir mērķis, un viena ir lapotne, ko šie divi zari veido. Viens sens un zināms, otrs – jauns, bet mērķtiecīgs un apņēmības pilns.
Lai aug abi kopā. Un veido lapotni, kurā debesu putni vij ligzdas.

Linards Rozentāls,
Rīgas Lutera draudzes mācītājs

***

Dzīvīguma galvenā pazīme ir… dzīvīgums

Pablo Dors, katoļu mācītājs un grāmatu autors raksta: “Dzīve ir tikai tad šī vārda vērta, ja tā plūst. Viss, kas dabā apstājas, pūst. Tāpat pūst un nelāgi ož dzīve, kas apstājusies. Mēs to nesaprotam un savā dzīves upē metam visādus šķēršļus – to, kas padarītu mūsu dzīvi drošu un prognozējamu. Taču ar laiku dzīves upe pārstāj plūst un mēs brīnāmies – kā tad tā? Izrādās, esam dzīvi, bet tomēr miruši.”

Raugoties uz lielāko nedēļas daļu tukšo un aiz slēgtām durvīm turēto Draudzes centru un aizvien mazāk apmeklētajiem dievkalpojumiem, mums sev ir jāuzdod jautājums par mūsu draudzes un baznīcas “dzīves upi”. Pat ar neapbruņotu aci ir redzams, ka “ūdens stāv”. To sakot, es vēlreiz un vēlreiz saku paldies tiem uzticīgajiem, pašaizliedzīgajiem kalpotājiem, kuri, neskatoties ne uz ko, turpina kalpot.

Jā, aizvien varam tverties pie vecā stāsta par lielāko luterāņu draudzi Latvijā, bet varbūt tā ir šķietama patvēruma ilūzija, lai mēs drīkstētu vēl kādu brīdi neatzīt, ka pēc būtības nemaz tik dzīvīgi neesam? Jo, ja to atzīstam, tad mums jāsāk meklēt to pazemes avotu, kuru atrodot, upe atkal varētu sākt plūst. Tas nozīmē kāpt ārā no komforta zonas, atrotīt piedurknes un darīt, bet, kas ir vēl grūtāk, – atteikties no saviem priekšstatiem par to, kā ir jābūt, un mainīt domāšanas veidu. Turklāt ne tikai mainīt, bet arī paust pasaulei. Tieši tā, kā to darīja Kristus pirms 2000 gadiem un Mārtins Luters pirms 500 gadiem. Tā teikt, no panckām izkritizēt savu sistēmu no iekšpuses, lai tā neieslīgtu augstprātībā un paštaisnumā, un neaizmirstu galveno vēsti. Mīlestību. Žēlastību. Atvērtību. Citādā iekļaušanu. Augšanu. Gatavību mainīties.

Ja mēs nezinātu, kas notiek pasaulē, varētu padomāt, ka upe neplūst ar iepriekšējo straumi tāpēc, ka mēs darām kaut ko nepareizi. Mācītāji, draudzes padome, valde, katrs no mums – draudzes locekļiem. Bet, par laimi, mums ir informācija par to, kas notiek citur pasaulē, it īpaši Eiropā – kultūrvēsturiskajā un ģeopolitiskajā telpā, kurai mēs jūtamies piederīgi. Tendence ir līdzīga visur. Garīguma meklētāju skaits strauji pieaug, bet to cilvēku skaits, kuri sevi identificē kā piederīgu kādai konfesijai vai regulāri apmeklē baznīcu, – strauji rūk. Tāpēc tas nav tikai stāsts par to, ko mēs darām “pareizi vai nepareizi” šeit, Torņakalnā vai Latvijā kopumā.

Kā būtu, ja uz šo dilemmu mēs paraudzītos nevis kā uz risināmu problēmu, bet gan kā uz laikmeta zīmi un iespēju, kas mums liek patiešām celties un sekot Kristum, tas ir, mainīt domāšanas veidu, paraudzīties uz sevi paškritiski, pārskatīt pašu būvētās sistēmas un formas, kas, iespējams, mūs ir aizvirzījušas no galvenā.

Kristus sludināšanas centrālais aicinājums vienmēr ir bijis METANOIA, burtiski tulkojot, “mainiet savu prātu” domāšanas veidu. Vēsturiski Baznīca šo vārdu tulkojusi kā “atgriezties no grēkiem”, t.i., paudusi stingru morālu nostāju pret pārkāpumiem un nekrietnībām, pārceļot akcentu prom no patiešām būtiskā – sekošanas Kristum kā savas apziņas pārveides ceļa, kas mūs aizvestu atpakaļ pie pieredzes, ka esam vienoti ar Dievu.

Ričards Rors raksta: “Bībeles tekstā atrodami gan veselīgas, gan neveselīgas reliģijas piemēri, un Jēzus piedāvā samērā vienkāršu kritēriju, kā atšķirt pirmo no otrās: “Vai tas nes labus augļus vai sliktus?” Viss Bībeles teksts vairāk uzsver “pareizas attiecības”, nevis intelektuāli “pareizu viedokli”. Jēzus konsekventi apgalvo, ka cilvēki ir pestīti jeb dziedināti tad, ja tiem ir pareizas attiecības ar Viņu, un nekad neuzdod jautājumus par viņu ticību vai piederības sistēmām.”

Varbūt tukšās rindas un telpas ir mūsu iespēja pamosties un doties meklējumu ceļā?

Draudze kā organizācija, lai gan to veido tūkstoš dažādu cilvēku, ir viens vesels, dzīvs organisms. Tam ir tādi paši dzīves uzdevumi kā ikvienam no mums. Rūpēties par savu ikdienu, strādāt, izdzīvot, mazgāt grīdas, iedzīt naglu sienā un nodrošināt citas praktiskas vajadzības. Taču tāpat kā jebkuram indivīdam, arī draudzei kā kopumam ir savs unikālais garīgais uzdevums. Aicinājums, kuru atrodot un līdzdalot ar pārējo sabiedrību un pasauli kopumā, dzīvības upe plūst bagātīgi. Kā saprast, kas ir mūsu draudzes kā unikālas dzīvas būtnes dvēseles aicinājums? Ko Dievs vēlas, lai šajā dzīvē realizē tieši Rīgas Lutera draudze? Uz ko mūs aicina Gars? Diemžēl atbildes uz šiem jautājumiem nenāk pa ceļu pretī brēkdamas. Tās atnāk čuksta, vīzijas, sapņa un nojausmas veidā.

Mēs, draudzes padome, esam centušies klausīties un nojaust, kas ir tas īpašais mūsu draudzes aicinājums, kuru īstenojot, Torņakalna dzīvīguma upe varētu atkal plūst ar jūtamu straumi. Esam saklausījuši, ka mūsu draudzei ir jābūt drošai un ikvienam pieejamai vietai un videi, kura dod daudzveidīgas iespējas, formu un saturu, lai mēs kļūtu mīlošāki, atvērtāki, patiesāki un līdzsvarotāki – augtu garīgi, emocionāli, attīstītu savu domāšanu un mācītos veidot veselīgākas attiecības ar sevi un citiem. Esam saklausījuši, ka Gars mūs aicina bagātināt ne tikai Latvijas luterisko baznīcu, bet arī aktīvi piedalīties Latvijas sabiedrības vērtību veidošanā un uzturēšanā. Esam saklausījuši, ka mums ir aktīvi jāturpina radīt un uzturēt dzīva šī īpašā vieta, Torņakalns, kur cilvēki mācās un piedzīvo tādas attiecības ar sevi, Dievu un citiem, kādas tās mums māca Kristus.

Kā tur nokļūt? Tas ir mūsu unikālais ceļš, kas jāuztausta. Tā ir grūti saredzama taka, kura kļūst redzama tikai tad, kad esam drosmīgi spēruši soli nezināmajā. Tas nozīmē paļauties uz Dievu, uz mūsu tradīcijas mātēm un tēviem, uz savu prātu, sirdi un intuīciju. Tas nozīmē mēģināt. Tas nozīmē šķērsot ieleju, lai arī galamērķis vēl ir tīts miglā.

Viens šāds mūsu solis ir, balstoties uz un paralēli tradīcijām, kuras kā kristieši un luterāņi esam apņēmušiem kopt un sargāt, atvērt Torņakalna durvis plašāk ikvienam, kurš vēlas augt un sevi pilnveidot. Praktiski tas nozīmē, ka mēs kā draudze, paralēli esošajam, iesaistāmies arī plašākā kalpošanā ne tikai savā draudzes kopienā, bet plašākā sabiedrībā, verot durvis cilvēka izaugsmes centram “Torņakalns”, kas piedāvātu ikvienam garīgā ceļa gājējam daudzveidīgas iespējas augt un attīstīties.

Tas ir viens no mūsu centieniem īstenot to ar sirdi saklausīto veidu, kā padarīt pieejamāku Dzīvības Avotu cilvēkam 21. gadsimtā jeb kā kļūt dzīvīgiem.

Žanete Drone,
Rīgas Lutera Draudzes padomes priekšsēdētāja

  • Pastāsti citiem