7 Nedēļas pretī vasarai. Piektā nedēļa.

Pirmā diena

Es šodien domāšu par Mariju. Viņa – kā sieviete un māte – ir tieši šo divu Dieva aspektu arhetips. Marija ļauj Dievam sev pieskarties, ļaujas tam, ko Dievs caur viņu vēlas darīt. Bītliem ir viena dziesma “Let it be”. Tajā ir arī rindiņa par māti Mariju, kura, kad esi pilns rūpju un raižu, nāk un čukst tev ausīs gudrības vārdus – lai notiek, lai iet, lai ir, kā ir, Let it be. Lūk, es šodien pamēģināšu tieši viņas vārdu pie sevis atkārtot klusajā lūgšanā. Pie katras ieelpas un izelpas sadalot Marijas vārdu divās zilbēs es lūgšu – nevis Mariju, bet kopā ar viņu un tā, kā viņa. Un skatīšos, kam šodien arī es varu teikt – lai iet! Bez pretestības un aizdomām. Arī tam, kas man nav pazīstams un jau vienreiz izmēģināts. Arī tam es teikšu – lai iet! Varbūt tieši tur, kur es ļaujos, kur es aizraujos, kur es uzticos un metos iekšā, mani sauc Gars – jaunā manas dzīves stāsta lappusē, pašķirot kādu priekškaru, paverot kādas durvis, izgaismojot jaunu ceļu. Šodien mans vārds būs Let it be.

Otra diena

Ķeltiem vēl pirms kristietības bija zināma tāda lieta kā Anam Cara, dvēseles draugs. Viņi bija pārliecināti, ka iet ticības ceļu bez vismaz viena patiesa drauga un ceļabiedra ir neiespējami. Jēzus arī savus mācekļus sauca par draugiem. Kas ir patiesa draudzība? Telpa savstarpējām rūpēm, iedrošinājumam, atvērtībai. Draudzība līdzdala priecīgo un bēdīgo un tā pieļauj kritiku, jautājumus, šaubas. Svētā Brigita no Kildares teica, ka dvēseles draugs ir galva – bez tā nevar īsti redzēt, dzirdēt, saprast, “saost” to, kas sastāvējies, “sagaršot” to, kas labs. Kad tavs dvēseles draugs nomirst, tad esot jāmeklē jauns – jo ātrāk, jo labāk – citādi bez vismaz viena patiesa drauga un ceļabiedra, kurš zina tavas sirds dziļumus un noslēpumus, var drīz vien aiziet neceļos. Arī Jēzus savus mācekļu sūtīja pa divi. Jēzum pašam bija vismaz divi, ar kuriem viņu saistīja cieša draudzība – Marija Magdalēna un Jānis. Apustulis Pāvils ceļā nedevās viens – ar viņu kopā bija gan Barnaba, gan Apolls, gan Markus, gan Timotejs. Asīzes Franciskam tā bija Klāra un dažreiz viņa brālis Leo. Bet kā ir ar mani? Vai man ir tāds draugs? Jo bez dvēseles drauga ir grūti dzīvot, elpot, cerēt, mīlēt, iet un apstāties.

Trešā diena

Lieldienu laikā vismaz vienu dienu ir jāveltī tam, lai padomātu – kas manā dzīvē joprojām nav pietiekami dzīvs? Kam manā dzīvē pietrūkst dzīvīguma? Kas ir kā pamiris, sastindzis, paralizēts – attiecības, sajūtas, nodomi, sapņi? Varbūt es pats – nedaudz pamiris? Ja to pamanām, neatstājam bez ievērības. Ar to ir kaut kas jādara. Ko varam darīt šodien? Šodien padarbosimies ar zemi. Uztaisīsim Augšāmcelšanās dobi. Sēklas varbūt kādam vēl aizķērušās no Lieldienu dārziņa. Bet vispirms uz mazas lapiņas uzrakstīšu to, kas manī pamiris, nosaukšu vārdā šo “mirušo”, manu dzīvi gremdējošo aspektu. Tad paņemšu mazu puķu podiņu un iebēršu tur mazliet zemes, likšu iekšā lapiņu un kādu no sēklām, un piebēršu puķu podiņu līdz pat malām ar zemi. Tad aplaistīšu to, kas iedēstīts. Tagad pēc kāda laika te vajadzētu kaut kam izaugt. Tomēr, lai nezaudētu cerību, ka no mirušā var izaugt kaut kas dzīvs, es puķu podiņā iespraudīšu mazu irbulīti. Es zināšu – te ir kaut kas, kas pamiris, un te ir kaut kas, kas drīz būs atkal dzīvs. Līdz vasarai vajadzētu izaugt. Un man kļūt mazliet dzīvākam.

Ceturtā diena

Kaķis šobrīd man neļauj rakstīt, ko gribēju. Viņš ir uzrāpies uz galda, ar galvu aizbīdījis projām manu kafijas krūzi un ir apgūlies uz datora klaviatūras. Nebūs nekāda rakstīšana. Lai tas būtu pavisam skaidrs, viņš ar galvu bīda prom arī manu roku, ar kuru vēl mēģinu kaut ko rakstīt ar taustiņiem, pie kuriem vēl tieku klāt. Man tagad viņš ir jāglauda. Jo viņš nav glaudīts visu nakti, bet tagad jau ir rīts. Par šo kaķi es zinu maz. Viņš pie mums sāka nākt pirms dažiem gadiem un tagad, šķiet, ir atnācis gandrīz pavisam. Skaidrs ir viens – viņš vēlas tikt mīlēts, glaudīts, vēlas būt līdzās. Dažkārt šķiet – caur viņu staro kas lielāks, nekā tas, kas viņš pats ir. Šodien es nerakstīšu to, ko biju domājis. Nedarīšu to, ko biju plānojis. Šodien es veltīšu uzmanību tam, kas no manis to vēlas. Vai tas būs kaķis vai puķes, cilvēks vai dārzs, es pats vai kāds cits – es pievērsīšos tam, caur ko staro kas lielāks. Kaut kam svētākam, nekā mani plāni un nodomi. Es ļaušu šim lielākajam starot arī cauri šai dienai un noteikt to, kāda tā būs un ar ko tā beigsies.

Piektā diena

Šodien es ļaušos būt savākts. Šo vārdu bieži pārprotam. Kad nespējam uz kaut ko koncentrēties, uz kādu steidzīgi padarāmu darbu, sev sakām – nu taču savācies! Taču būt savāktam cilvēkam nav spēt koncentrēties uz konkrētu darbu, kuru no manis gaida. Koncentrēšanās mūs sašaurina, jo tad esam pievērsti tikai kam vienam, konkrētam, šauram. Neko citu neredzam, ne par ko citu nespējam domāt. Būt savāktam, sakopotam, sevī apkopotam nozīmē ļauties un atļaut, un uzticēties visam, kas nāk. Tā ir atvēršanās. Tā ir kā pazemīga gaidīšana. Es savācu, sakopoju sevī visu, kas notiek un nāk, un iet, un skan, un zib. Kā kopotajos rakstos – tajos ir viss, kas uzrakstīts. Lielais un mazais, svarīgais un nesvarīgais. Es savācu visu un apbrīnoju visu. Es šodien esmu savākts kā mazs bērns. Toma evaņģēlijā Jēzus teica: „Vecs cilvēks neminstināsies jautāt mazam bērnam, kuram tikai septiņas dienas, par vietu dzīvē. Un šis cilvēks dzīvos.” Šis bērns ir savākts. Viņam ir sava vieta dzīvē. Viņam ir, ko teikt pasaulei. Jo ar septiņām dienām pietiek. Pajautājiet to saviem bērniem. Un jūs dzīvosiet.

Sestā diena

Šodien es sev pajautāšu – kas ir tas, no kā man vajag šķirties? Kas ir tas, kura pielūgšana, apbrīnošana vai atkarība no tā traucē man būt tam, kas es esmu, būt pašam sev tuvāk? Kādi piemēri, kuriem līdzinos, autoritātes, kurās ieklausos, elki, kuriem nododos? Kādas materiāla rakstura lietas, profesija, idejas, ieskati, principi? Negatīvi priekšstati par Dievu – it kā Viņš būtu kāds rēķinvedis vai priekšnieks? Kas ir tie vai tas, kas traucē man pašam iekšēji vai ārēji attīstīties, atvērties savam paša ceļam? Kā man no tā šķirties, lai es iegūtu pats sevi? Vai varbūt es jautāšu sev vēl tiešāk – kāpēs es nevēlos no tā šķirties? Kas mani pie tā visa tur? Kāpēc es pie tā turos? Kas ir tā nabas saite, kas man traucē augt? Mēs daudz ko gribam paturēt. Taču mums ir jāmācās atlaist, šķirties, zaudēt, palaist vaļā.

Septītā diena

Ar šodienu es pārstāšu būt optimists. Jo citādi es kritīšu ar salauztu sirdi. Es neteikšu – vasaras beigās atkal viss būs kārtībā. Es neteikšu – rudenī mēs varēsim atkal dziedāt korī. Es neteikšu – drīz mēs varēsim atkal ceļot. Es neteikšu – Ziemassvētkos mūsu baznīca atkal būs pilna. Es neteikšu, jo es nezinu. Neviens nezina. Es negribu Ziemassvētkos krist ar salauztu sirdi, ka atkal cerības nav piepildījušās. Jo dzīvot, kad cerības krīt viena pēc otras, ir pārāk grūti. Tā vietā es darīšu divas lietas – es ticēšu, ka beigās mēs uzvarēsim un tiksim ar visu galā, un tajā pat laikā skatīšos brutālajai realitātei acīs. Es neko neizskaistināšu, nebarošu sevi ar solījumiem, bet savus sapņus es rezervēšu laikam, kas vēl tikai nāks. Es arī nevaimanāšu un nezūdīšos. Nedz zūdīšanās man ko dod, nedz arī optimisms man ko dod. Es dzīvošu šai dienai. Es ticēšu, ka pienāks rītdiena. Kāda tā būs, es nezinu. Es būšu reālists. Cerības enkuru es metīšu tikai līdz šodienas vakaram. Tālāk ne. Katrai diena ir savas sāpes un savi prieki. Tos es gribu izdzīvot. Lai es varu mierīgi gulēt. Nelauzot galvu par rītdienu un nepārmetot sev par vakardienu. Labu miegu un labus sapņus jums visiem šonakt!

Mācītājs Linards Rozentāls.

Foto: Valdis Bērziņš.

  • Pastāsti citiem