7 nedēļas pretī vasarai. Ceturtā nedēļa.

Pirmā diena

Šodien es saukšu sevi vārdā. Es saukšu savu vārdu. Es saukšu līdz sasaukšu sevi. Un es tad atsaukšos sev. Es ieklausīšos savā vārdā – kā tas skan, kādas sajūtas tas manī raisa, kā es to dzirdu, kā tas mani uzrunā. Ko manī izraisa mana vārda skaņa, kad tajā sevi saucu? Kad saucu sevi vārdā, kas tas ir, ko saucu? Tas esmu es vai vēl kaut kas? Vārdi nav tikai vēja šalkas. Katram vārdam ir sava nozīme. Vai es zinu sava vārda nozīmi? Katram vārdam ir savs starojums, ko tas izstaro un to apņem. Mana vārda skaņa un vēsts atstāj uz mani iespaidu, kas pāri tam, ko varu saprast un aptvert. Mans vārds mani veido daudz vairāk, nekā es domāju. Varbūt arī pastāv kāda saistība manam vārdam ar svarīgiem lēmumiem, kurus dzīvē pieņemu? Bībelē cilvēkiem vienmēr tika doti nozīmīgi vārdi. Arī mans vārds ir nozīmīgs. Tas nav vienalga, kādā vārdā es saucos. Vārds mani veido. Dievs mani sauc vārdā. Tas nozīmē, ka es Viņam neesmu viens no daudziem. Viņš mani sauc manā vienreizīgumā un neatkārtojamībā. Viņam es esmu oriģināls. Vai arī es savās acīs esmu tikpat oriģināls?

Otrā diena

Šodien es pastaigāšu basām kājām. Varbūt pa māju. Varbūt pa pavasara saules iztvīkušo zāli. Varbūt es nonākšu jūras malā un tur. Bet varbūt – ja nebaidīšos, ko citi par mani padomās – arī kaut kur pilsētā es uz brīdi novilkšu kurpes. Nebaidieties novilkt šad un tad kurpes. Basām kājām esot mēs pieskaramies realitātei citādāk, nekā ar kurpēm. Tad starp mani un realitāti nav itin nekas. Novilkt kurpes nozīmē – tagad esmu gatavs ieklausīties, rūpīgi sajust, uzmanīgi tuvoties visam, kas ir. Lai arī tas bieži nav patīkami. Manas pēdas saskaras ar šo ērkšķaino realitāti, kura mums visiem viena, lai kādas kurpes tev nebūtu kājās. Novilkt kurpes nozīmē – es esmu gatavs novilkt visus iepriekšpieņēmumus, viedokli, un redzēt, sajust, dzirdēt pa jaunam. Bet varbūt es izdarīšu kaut ko vēl trakāku. Es aiziešu līdz baznīcai. Pie vārtiem novilkšu kurpes. Paņemšu tās rokā. Un apiešu pa bruģēto ceļu basām kājām tai apkārt. Līdz pašam galam. Tas būs mans šodienas dievkalpojums. Ar basām kājām. Un, ja ne šodien, tad kādu citu dienu. Līdz vasarai man tas ir jāizdara. Lūst vai plīst.

Trešā diena

Šodien došos meklēt Dievu. Kad piedzīvot Viņu speciāli tam ierīkotās vietās tikpat kā vairs nav iespējams, varbūt tieši šis trūkums rāda kādu Viņa līdz šim mazāk iepazītu pusi. Viņš nav tik kārtīgs un pieradināts, kā bieži šķiet. Vai kaut kur nebija rakstīts, ka Viņš nemājo cilvēku celtos namos? Bet, ja tā, tad ko nu? Liekam punktu? Nu, nē. Iešu Viņu meklēt. Šodien veltīšu vienu stundu, lai staigātu pa pilsētu un meklētu Dievu. Meklētu to vietu vai brīdi, cilvēku vai dzīvnieku, vēju vai gaismu, skatu vai kustību, kas mani uzrunā. Arī Mozus staigāja – gan pa tuksnesi, un nejauši uzgāja Dievu ērkšķu krūmā. Kas to būtu domājis? Viņš satika Dievu tajā, kas vienkārši gadījās pa ceļam. Kas man gadīsies šodien pa ceļam? Jo tieši tur – kas gadās pa ceļam – Dievu dažreiz var sajust daudz, daudz spēcīgāk, nekā vietās, kur visi sanāk un gaida, kad nu kaut kas liels tagad notiks. Kur un kā es šodien sajutīšu Dieva īpašu klātbūtni? Varbūt es to pamanīšu pie kādām durvīm? Vai pie kāda koka. Varbūt debesīs, kuru mākoņi tagad tik skaisti, kopš vairs nelido lidmašīnas? Varbūt tirgū? Varbūt kādā kaķī? Varbūt kāda cilvēkā. Meklē to, kas piepeši tevi apbur ar savu skaistumu. Šis lielais skaistums, kuru redzot tev aizraujas elpa. Un gribas tajā lūkoties vēl un vēl. Šo skaistumu staro Dievs. Tas spraucas laukā no visām lietām, no visiem cilvēkiem, no visiem mirkļiem. Tici netici.

Ceturtā diena

Šodien es staigāšu. Es domāšu līdz izdomāšu, kas man dzīvē ir jāizstaigā. Dažas lietas var tikai izstaigāt. Tikai tad, kad tās izstaigā, tās kļūst par daļu no tava ceļa. Ja ir radusies izjūta, ka vairs nezini, uz kurieni dzīves ceļš tevi tagad ved, ja dzīve šķiet apstājusies, tad varbūt īstais brīdis ir sākt staigāt. Ja vairs nav iespējams pasēdēt baznīcā, varbūt tas ir īstais brīdis, kad sākt staigāt. Cita starpā, Jēzus saviem mācekļiem arī teica: “Ejiet”. Un gāja daudz arī pats. Tajā kaut kas ir. Tikai staigājot mums līdzi tiek mūsu dvēsele. Tas ir mūsu katra īstais ātrums. Dažas lietas nemaz nevar piedzīvot un saprast, ja nestaigā, nepabalansē uz viena baļķa, neuzkāpj kādā kokā. Domas un vārdi nonāk kopsolī ar dvēseli. Daudzas krīzes var tikai izstaigāt. Arī dažu labu slimību. Daudzas bēdas un daudzus izmisumus. Tās var izstaigāt pa ceļiem, pa kuriem pirms tevis jau devušies daudzi. Nevajag šodien lauzties cauri krūmiem. Nevajag šodien izcirst jaunu ceļu. Nevajag, jo tas prasa spēku, kura tev nav. Iestaigātiem ceļiem arī ir liela vērtība – uz tiem daudzi ir piedzīvojuši svētību, mieru, pamošanos, atspirgšanu. Es šodien izlemšu – kas ir joprojām neizstaigātais manī? Kas ir pārāk nosēdies manī? Kur es pats esmu pārāk iesēdies? Un celšos to izstaigāt.

Piektā diena

Manā šodienā līst. Lāses bungo pa mājas jumtu. Bet es iešu ārā. Iešu lietū. Ļaušos samērcēties. Saslapināties. Esmu ievērojis, ka ar lietu ir tā, ka pienāk brīdis, kad vairs nav svarīgi, cik slapjš esi. Jo vairs nevari kļūt vēl slapjāks. Tas ir brīdis, kad lietus vairs nespēj tev traucēt. Tu kļūsti no viņa brīvs. Tad tu vari staigāt lietū, strādāt lietū, skriet lietū vai braukt ar velosipēdu. Lietus man māca, ka viss nepatīkamais, grūti panesamais, neērtais un traucējošais ir jāiztur līdz šim brīdim. Un tad tas vairs neko tev nespēj padarīt. Bērni to zina. Dzīvnieki to zina. Tagad arī es to zinu. Šodien es ļaušos lietum. Jo saule vēlāk visu izžāvēs. Es ļaušos salīt. Bet ne sanīkt. Un palēkāšu pa peļķēm. Kaut kurpēs vai zeķēs. Jo katrā dienā ir jāatrod kāds prieka mirklis. Kāds prieka iemesls. Citādi diena velti nodzīvota. Katrā dienā slēpjas kāda iespēja katram no mums – kaut uz mirkli – sajust prieku. Un, ja nekāda prieka nav, ja viss ir melns, tad, tik un tā un par spīti visam, es tomēr šo prieku sev neatņemšu, kas manā dienā paslēpies.

Sestā diena

Šodien es iemācīšos no galvas vienu dzejoli. Kad pēdējo reizi esmu to darījis? Kas ir tas, ko patiešām zinu no galvas? Kas ir tie vārdi – teikumi, dzejoļi, dziesmas, – kuras zinu un kuras kopj manu dvēseli? Vai arī sāpina manu dvēseli. Mūsos kādreiz uz mūžu iesēžas arī ļoti tumši vārdi. Jā, dažiem vārdiem piemīt tāda tieksme – iesēsties mūsos bez mūsu ziņas. Tad pretī tiem es lieku citus vārdus, kurus iemācos un zinu no galvas. Es neļaušu tikai tam, kas mani sāpina vai reiz sāpinājis, diriģēt manu dzīvi. Man ir jāzina vārdi vai dziesmas, kuras spēju atkārtot atkal un atkal. Man no galvas ir jāzina ne tikai paroles un pinkodi, saraksti un grafiki, bet dzejoļi un dziesmas! Tieši tas, ko spēju un gribu atkārtot, iekustina un veido manu dvēseli. Un nav vienalga, ko es iemācos no galvas. Jo tas, ko iemācos no galvas, iesakņojas nevis galvā, bet daudz, daudz dziļāk. To mēs vairs nevaram kontrolēt ar galvu. To es vienkārši zinu. Es šodien iemācīšos no galvas vienu dzejoli un nākamās sešas dienas to atkārtošu.

Septītā diena

Šo nedēļu es iesāku ar savu vārdu un noslēgšu ar savu vārdu. Mans vārds, vecāku dotais vārds, veido to, kas es esmu, un reizē ir kā trauks, kurā slēpjas mani īstie vārdi, mana patiesā būtība. Savu īsto vārdu vai vārdus mēs varam – kamēr zemes virsū esam – tikai nojaust, bet nekad līdz galam aptvert. Vai esat pamanījuši, ka Bībelē cilvēki bieži saņem jaunus vārdus? Jēkabs, Sīmanis, Toms… Arī daudzi mākslinieki un rakstnieki, un dzejnieki, un mūki un mūķenes bieži pieņem sev jaunus vārdus, kas labāk izsaka to, kas viņi ir. Jāņa Atklāsmes grāmatā ir noslēpumaini rakstīts: “Kam ausis, lai dzird, ko Gars saka draudzēm. Tam, kas uzvarēs, es došu ēst no apslēptās mannas un vēl es došu baltu akmeni, un uz tā būs rakstīts jauns vārds, ko neviens nezina kā vien tas, kas to saņems.” Vai tā ir norāde, ka mūsu katra īstais vārds, īstā būtība vēl ir apslēpta un vēl tikai dzimst mūsos? Mans īstais vārds ir noslēpums manī, kas reiz atklāsies? Tikai es to varēšu atklāt, neviens cits. Cik neparasti. Mans vārds ir tas, ko zinu jau no bērnības, vārds pāri visiem vārdiem. Un vienlaikus mans vārds ir tas, ko nepazīstu vēl gandrīz nemaz. Man ir tikai vēl jādodas to meklēt. Bet man ir nojauta. Mans vārds ir tur, kur šobrīd mājo neuzrakstīts stāsts, notīs neierakstīts skaņdarbs, uz audekla vēl neuzgleznota glezna. Mans īstais vārds ir tur, kur ir mirklis pirms. Tur, mirklī pirms Radīšanas, ir arī mans vārds. No šodienas meklēšu to vairāk.

Mācītājs Linards Rozentāls.

Foto: Valdis Bērziņš.

  • Pastāsti citiem