7 nedēļas pretī vasarai. Otrā nedēļa.

Viena diena

Šodien pajautā sev – kas šajā laikā Tev sāp visvairāk? Nosauc to vārdā. Un aptver, ka neviens nevar Tavā vietā to izsāpēt. Neviens ārpusē nesaprot, kā Tu jūties iekšpusē. Šajā pasaulē ir sāpes, kurām nelīdz nekādi uzmundrinājumi, nekādi risinājumi. Ir sāpes, kuras nav iespējams vienkārši atstāt sev aiz muguras, pārkāpt tām pāri. Lai tās izsāpētu, Tev ir vajadzīgs kāds, kurš Tavas sāpes pieņem un jūt. Kurš ir ar Tevi – tā vai citādi – kamēr To šokā raugies uz izrauto tukšumu savā dzīvē. Ir lietas, kuras nevar salabot. Tās var tikai nest. Iznest. Panest. Aiznest. Kopā ar kādu. Vai Tavā dzīvē ir tāds “kāds”? Ja nē, atrodi. Meklē, kamēr atradīsi. Tā ir Tava atbildība. Pret sevi un to, kas sāp visvairāk. Ja ne šodien, tad rīt.

Otra diena

Kad Tavā dzīvē notiek kaut kas patiešām traks – smagi saslimst vai nomirst Tev nozīmīgs cilvēks vai notiek kāds cits pietiekami liels sabrukums un krīze, Tu dzirdēsi daudzus padomus un komentārus. Tev nav jābūt tik bēdīgam. Visam, kas notiek, ir kāda jēga. Priecājies, ka vismaz tik ilgi viss bija labi. Tu esi stiprs un gudrs, tu tiksi galā. Šī pieredze padarīs Tevi stiprāku. Mēs iziesim no šis krīzes gudrāki. Tu vari visu sākt no jauna. Taču šādi uzmundrinājumi nepalīdz. Tos dzirdot, Tu vēl vairāk sajūti, ka Tevi nesaprot. Kad notiek kas patiešām tik traks, vienīgais, kas palīdz, ir godīga apzināšanās – viss ir tieši tik traki, kā man liekas. Viss ir tieši tik bēdīgi, tik briesmīgi, kā man šķiet. Un neviens nespēj man palīdzēt. Tomēr zini – lai arī ir noticis kaut kas tik traks, Tu pats neesi traks. Kad notiek kas nenormāls, mēs arī nenormāli reaģējam. Un tas ir pilnīgi normāli. Nevienam nav tiesību mums to pārmest. Nebaidies reaģēt nenormāli. Jo tas ir normāli.

Trešā diena

Šodien es mācīšos sadzirdēt eņģeļus. Jo, kad dzīve brūk, Tev ir jāzina, ka, iespējams, atklāsies, ka kādi cilvēki, kuri ikdienā ir Tev līdzās – radinieki, kolēģi vai draugi – izrādīsies nederīgi palīdzētāji. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi sāpinās vairāk, nekā palīdzēs. Tad nav jābaidās šiem cilvēkiem pateikt Nē. Pateikt skaidru Nē tiem, kas neņem nopietni manas bēdas un jūtas. Tas nekas, ka viņi kaut kas Tev ir. Ja viņi ir, tad arī būs – pēc tam, kad viss šis beigsies. Bet šobrīd laikam nē. Un varbūt pamanīsi, ka par krīzes ceļa negaidītiem Tevis līdzgaitniekiem kļūst cilvēki, par kuriem Tu to nemaz nedomāji. Piepeši viņi kļūst par eņģeļiem – apmaksātiem un neapmaksātiem, kas pasaka īstos vārdus vai vienkārši paklusē kopā, vai apskauj, vai kā citādi – bet viņu klātbūtnē tu vienkārši sajūties labāk, it kā no viņiem starotu mirdzums un mīlestība. Šie cilvēki ir lielas dāvanas. Tie ir eņģeļi, cilvēki, kuriem nebūs bail no mūsu bēdām, izmisuma, bailēm, pašpārmetumiem, dusmām un asarām. Visi citi, kuri mums nespēj darīt labu, lai pagaidām pastāv malā.
Šodien es mācīšos šos eņģeļus sadzirdēt.

Ceturtā diena

Šodien mēģini negribēt un nevarēt. Labie padomi katrai dienai izveidot struktūru un plānu un pie tā turēties der tikai līdz brīdim. Tu skaties uz šo visu, kas Tev ir jāgrib darīt, bet Tu nedz vari, nedz gribi. Jo dzīve tā nefunkcionē. Mēs neesam būtnes, kurām ir tikai jāsaņemas un tad viss notiek. Kad nevaram un negribam, tad sev pārmetam. Man ir jābūt tādai un tādam! Ir dienas, kurās ne struktūra, ne pulkstenis, ne apņemšanās, ne griba, bet gan tikai un vienīgi mans ķermenis man pasaka, ko es patiesībā varu un gribu. Varbūt skaļos vārdus par ieklausīšanos sevī un Dievā ir jāsāk iemiesot dzīvē ar ieklausīšanos savā ķermenī. Viņš negrib. Viņš nevar. Varbūt tas nozīmē, ka tam, ko es varu un tam, ko es gribu, vēl nav pienācis laiks. Varbūt šodien tas vēl nav būtiski. Bet laiks pienāks. Laiks vienmēr pienāk. Un, kad tas pienāk – īstais laiks, gribēt un varēt ir tikpat viegli kā elpot.

Piektā diena

Klausīmies balsīs. Ne tajās, kas skan no televizora vai planšetes ekrāna. Ne tajās, kas mūs brīdina par vīrusu, ieejot lielveikalā. Varbūt tā arī ir problēma – laikā, kad apkārt skan tik daudz balsu, tik grūti sadzirdēt savējās. Manā dzīvē ir viss, kas tajā notiek, un visam tajā ir sava balss. Arī bailēm, bēdām, bažām, nemieram, dusmām. Nevienu visu dzīvi kājām gaisā apgriezošu zaudējumu nevar salabot un kā slimību izslimot. Reiz ieradies manā dzīvē, tas tur paliek uz visiem laikiem. Nāve, slimība, darba vai māju zaudējums, attiecību sabrukums, izsūtīšana, nodevība, piedzīvota vardarbība, drauga pašnāvība, katastrofa. Reiz ierakstījies manas dzīves simfonijā, tas vairs nekad no tās neizdzēsīsies. Tas skanēs. Un, lai manā dzīvē pēc iespējas vairāk viss saskanētu kopā, man ir jāmācās ļaut skanēt arī šīm balsīm, kas vēstī par lielajām sāpēm un lielajiem zaudējumiem. Man ir jāmācās ar šīm balsīm sarunāties. Jo tās ir no manas simfonijas, no manas dzīves. Jāmācās par to runāt un ļaut tam runāt uz mani.

Sestā diena

Mācīsimies satvert mirkli. Uztvert to, kas ir. Pamanīt. Sajust. Sasmaržot. Sagaršot. Lai tas notiktu, mums ir jābūt vērīgiem un ieinteresētiem. Dvēsele var atvērties tikai tam, kam tā ir pievērsusies. Tas, kas notiek mums apkārt, mūs traucē tik ilgi, kamēr mēģinām to apkarot un ar to cīnīties. Mums arī nav jādodas visam līdz, kas notiek ap mums. Mums nav jāizlasa visas grāmatas, kuras pamanam, nav jāapēd viss, ko pagaršojam, nav jāsasmaržojas ar visu, kas patīkami smaržo. Pajautāsim sev – par ko es šodien ieinteresējos? Kas mani uzrunāja? Kam ziņķārīgi pievērsos? Kurš bija tas mirklis, kuru man gribējās satvert? Ja tāds bija, pasaki tam paldies. Jo no šādiem brīžiem mēs dzīvojam un augam.

Septītā diena

Šodien ir jāēd apelsīni. Es reiz redzēju Adventa vainagu ar apelsīniem. No vienas puses tas bija vainags kā vainags – skujas un čiekuri, skujas un čiekuri. Skuju taka, tā teikt. Un dzīve dažkārt tāda šķiet – kā skuju taka, kurā šad un tad caur lieliem atstatumiem iedegas gaisma, bet, patiesībā, visu aizņem tikai skujas un čiekuri. Bet tad piepeši vainaga otrajā pusē, beigās, kad šķiet visas iespējas jau nokavētas un esam samierinājušies ar likteni, bija paslēpti apelsīni. Mūsu būtība nav skujas un čiekuri, bet zaigojoši apelsīni ar savu svaigumu, sulīgumu, saldumu, saules mīlēti un saulē radušies. Mēs esam gaisma. Mēs esam mīlēti. Mēs esam kā šie apelsīni. Lai arī šobrīd esam kā aukstā ziemā, apelsīni mums vēstī ko citu – tuvojas vasara. Viss var būt citādāk. Skujas un čiekuri pārvēršas apelsīnos. Tāpēc šodien ir jāēd apelsīni.

Mācītājs Linards Rozentāls.

Foto: Valdis Bērziņš.

  • Pastāsti citiem