Prieks par neredzamo

Indulis Paičs

Lai līksmo tuksnesis un izkaltusi zeme, lai kailatne priecājas un plaukst kā lilijas! (Jes 35:1)

Kā var priecāties bez kāda redzama iemesla? Gaišajos brīžos, kad dzīvē notiek labas lietas, kad tuksnesis uzplaukst, kad piedzīvojam brīnumainu izglābšanos vai veiksmi, kad sajūtam mīloša cilvēka tuvumu, – tad ir saprotams iemesls būt līksmam un priecīgam. Vai tad prieks nav tikai zīme, kura norāda uz to, kas ar mums notiek? Vai tad emocijas nav tikai piedzīvotās realitātes atspulgs? Kā mums saprast šos un līdzīgus Bībeles tekstus, kuri runā par prieku bez redzama iemesla – varbūt pat pretēji tam, ko acis un citas maņas mums rāda? Atbildi uz šo jautājumu mums sniedz decembra tēmas – Advents un Ziemsvētku laiks.

Baznīcas gada galvenais uzdevums ir pievērst mūsu uzmanību kādam citam realitātes līmenim, kuru bieži ikdienā neuztveram, un tieši tāpēc esam ļoti atkarīgi no tā, kas notiek ārējās, redzamās dzīves konkrētajā brīdī. Šis cits līmenis nav kāda abstrakta, filosofiska doma, ka “viss būs labi” vai “pēdējā nozīmē nav vērts uztraukties”. Advents un Ziemsvētki runā par to, ka vislielākais spēka un prieka avots ir apslēpts cilvēka dvēseles dzīvē un pieredzē, proti, tajā, kā mēs izjūtam Dieva tuvumu un darbību savas dvēseles procesos.

Ziemsvētki runā par Dievu, kurš nepaliek “debesu koncepcija”, tēls, kurš ir tik augstu, ka nespējam pat īsti līdz Viņam aizsniegties. Dievs iemiesojas cilvēkā. Dievs kļūst taustāmi jūtams – ja ne gluži fiziskā, tad vismaz dvēseles līmenī. Jēzus ir Dieva konkrētība, Dieva dzīvības “miesa un asinis”. Decembris aicina mūs šo līmeni atklāt. Dzīve mēdz būt ļoti skarba, līdzīga tuksnesim.

Problēmas mēdz būt nepārredzamas un ieilgušas. Prieka avoti šķiet izsmelti. Un tieši šādā brīdī, kad ārējie apstākļi ir negatīvi, mēs esam spiesti pievērsties tam, kas notiek mūsu dvēselē. Izrādās, tā ir apveltīta ar neparastu spēku un spējām, dvēseles pasaule ir dzīva un enerģijas pilna – pat tad, kad apkārt valda tuksnesis. Ejot šo iekšējo ceļu, cilvēks atjaunojas un atgūst patieso prieku.
Kā tas notiek? Caur Adventa stāstiem un tēmām, kas runā par Dieva dzīvo, spēka pilno darbošanos, caur koncertiem un pasākumiem, kuros sakustinām ne tikai savu apziņu un garu, bet pieskaramies dvēseles stīgām, caur aizkustinājuma pilnajām Kristus piedzimšanas stāstu ainām. Tas viss kopā rada iespēju tuksnešainā pasaulē, kurā viss šķiet izkaltis un beidzies, atklāties jaunam dzīvības spēkam.

Es no sirds novēlu mums visiem šo Adventa laiku veltīt savai dvēselei. Nevis garam vien, bet tieši dvēselei. Paēdināt sevi ar to siltumu, kas nāk no tikko piedzimušā Betlēmes bērna. Ļauties naivumam un sapņiem, dzīvai un krāsainai pasaulei, kuru bieži vien vairs tikai attālināti atceramies no savas bērnības.

Dievs mūs ir radījis kā miesu, garu un dvēseli, un tikai visi šie spēki kopā ļauj mums celties un dzīvot dzīvi nevis kā nastu, bet kā priecīgu ceļojumu, kurā Dievs ar mums dara neparastas un skaistas lietas! Ļaujieties dvēseles saucienam! Ļaujiet Kristum piedzimt ne tikai domās, bet arī sajūtās! Viņš mūs darīs dzīvus un sniegs līksmību, kas līdzīga visskaistākajam un baltākajam lilijas ziedam!

Priecīgu šo svētku laiku!

Indulis Paičs, virsmācītājs

  • Pastāsti citiem